Novembra sākumā ūdens sakrājās mučelē pa četri litri dienā, bet tad ar katru dienu aizvien mazāk un mazāk. Varbūt to nosaka temperatūra? Izmēģinājumus pilnā apjomā, redzams, varēs uzsākt tikai pavasarī. Atnāca gara, barga ziema, un līdz ar smiltīm gaisā virmoja ledus adatiņas. Lai varētu nopirkt daudzmaz labu radio, viņš nolēma reizumis palīdzēt sievietei. Bedrei arī bija savas priekšrocības — te neiekļuva vējš. Toties arī saule, var teikt, nemaz neielūkojās. Pat tajās dienās, kad smiltis sasala, to gaisā bija tikpat daudz, cik parasti, un tās vajadzēja rakt un rakt. Rokas sasprēgāja un asiņoja.
Beidzot ziemai pienāca gals. Iestājās pavasaris. Marta sākumā viņiem bija nopirkts radiouztvērējs. Uz jumta uzstādīja garum garu antenu. Sieviete, līksma un izbrīnījusies, pusi dienas grozīja kloķus. Mēneša nogalē viņa attapa, ka ir uz grūtām kājām. Aizritēja vēl divi mēneši. Trīs dienas no rietumiem uz austrumiem lidoja lieli balti putni. Bet vēl pēc kādas dienas sieviete sūdzējās par neciešamām sāpēm. Viņa pamanīja, ka guļ vienās asinīs. Kāds no ciema — viņai rados bija veterinārs — noteica diagnozi: spontānais aborts. Nolēma sievieti pikapā vest uz pilsētu, uz slimnīcu. Gaidot mašīnu, vīrietis apsēdās sievietei blakus, atļāvis tai saņemt savu roku, bet ar otru roku glaudīja tai vēderu.
— Nu, lūk, pie bedres piebrauca pikaps. Pirmoreiz pusgada laikā tika nolaistas virvju kāpnes. Sievieti, ievīstītu segā, kā tādu kokonu uzvilka ar virvi augšā. Līdz pašam pēdējam brīdim viņa lūdzošām, asaru pilnām acīm nolūkojās vīrietī. Nelikdamies to manām, viņš novērsās.
Sievieti aizveda, bet virvju kāpnes aizvien vēl karājās savā vietā. Vīrietis bikli piegāja tām klāt un pabakstīja tās ar pirkstgalu. Pārliecinājies, ka tās nav nekāds regs, sāka lēnām kāpt augšā. Debesis bija netīri dzeltenas. Rokas un kājas tik smagas, it kā viņš būtu izrāpies no ūdens … Te tās ir … senilgotās kāpnes …
Vējš, kā likās, rautin rāva elpu no mutes. Apgājis visapkārt bedrei, viņš pakāpās augstāk, kur skatienam jau pavērās jūra. Ari ta bija duļķaini dzeltena. Viņš dziļi ievilka elpu, bet gaiss bija ass, pavisam citāds, nekā viņš bija iedomājies. Pagriezies viņš pamanīja putekļu mākoni ciema nomalē. Droši vien pikaps ar sievieti… Jā, vajadzēja gan tai pastāstīt par lamatām, pirms devās projām.
Bedres dibenā kaut kas sakustējās. Viņa paša ēna. Mazliet augstāk atradās ūdens savāktuve. Viens dēlis bija vaļā. Droši vien kāds uzkāpis tam, nesot_ sievieti. Viņš steidzās atpakaļ, lai bojājumu salabotu. Ūdens, kā jau bija domājis, sniedzās līdz ceturtajai iedaļai. Bojājums nebija nekāds lielais. Mājā sprakstošā balsī dziedāja radio. Ar pūlēm valdīdams asaras, viņš iebāza rokas mučelē. Ledainais ūdens tās apsvilināja. Taču viņš tupēja vien tālāk, pat nepakustējās.
Ar bēgšanu nav ko steigties. Tagad viņam rokās biļete braucienam turp un atpakaļ — tīra blanka, un viņš pēc saviem ieskatiem var tajā ierakstīt gan vilciena atiešanas laiku, gan vietu, uz kurieni grib braukt. Turklāt viņam tik ļoti kārojas pastāstīt kādam par savu ūdens sa- vāktuvi. Un, ja viņš nolems to darīt, tad pateicīgāku klausītāju par šī ciema ļaudīm neatrast. Ja ne šodien, tad rīt viņš kādam visu izstāstīs.
Bet bēgšana — par to vēl diezgan laika padomāt.
Paziņojums sakarā ar iesniegumu par pazušanu.
Pazudušā vārds un uzvārds — Niki Dzimpejs.
Dzimšanas datums —
1924. gada 7. marts.
Sakarā ar to, ka saņemts Niki Sino iesniegums par augstāk minētā Niki Dzimpeja pazušanu, pēdējais tiek uzaicināts līdz 1962. gada 21. septembrim darīt tiesai zināmu savu atrašanās vietu. Gadījumā, ja šāds paziņojums netiks saņemts, viņu uzskatīs par mirušu. Visi, kuru rīcībā būtu kādas ziņas par pazudušo, aicināti līdz norādītajam termiņam par to paziņot tiesai.
1962. gada 18. februārī.
Civiltiesa
Lēmums
Prasītājs Niki Sino
Bez vēsts pazudušais Niki Dzimpejs,
dzimis 1924. gada 7. martā.
Ar šo tiek apstiprināts, ka pēc attiecīgo formalitāšu nokārtošanas — paziņojuma publicēšanas sakarā ar iesniegumu par minētās personas pazušanu 1955. gada .18. augustā, — tas ir, vairāk nekā pēc septiņiem gadiem, — nav saņemtas nekādas ziņas. Sakarā ar augstāk sacīto tiek pieņemts sekojošs lēmums: pazudušo Niki Dzimpeju uzskatīt par mirušu.
1962. gada 5. oktobri Civiltiesa Tiesneša paraksts
Paskaidrojumi
1 K. Markss un F, Engelss. «Vācu ideoloģija», LVI, 1963, 410. lpp.
1 K. Markss un F. Engelss, «Vācu ideoloģija», LVI, 1963, 67. lpp.
3 — Kobo Abe
4
Saule nolaidās, vējš pierima. Vīrietis klejoja pa kāpu, kamēr vien varēja atšķirt dažādos vēja zīmētos rakstus smiltīs.
Guvums nebija liels. Circenis un baltūsainā spīļaste no taisnspārņu kārtas.
Sarkanblakts un vēl viens kukainis — viņš neatcerējās tā īsto nosaukumu, — taču arī kāds to sarkanblakšu sugas.
I , 8*
[1] no žurnāla «inostrannaja literatūra», 1967, 1. nr.
" romāns iznācis krievu valodā izdevniecībā «Molodaja gvardija» 1965. gadā. Latviešu valodā izdots 1967. gadā izdevniecībā «Zinātne». (Red.)
[3] no kobo abes sniegtās intervijas franču literātam Zanam Perolam. «Les Lettres Franļaises», 9.—13., IX, 1967.
[4] «mefropo|u metastāzes iegraužas dabā,» rakstīja žurnāla *Spiegel» autors, «indīgās izplūdes gāzes aizsedz sauli.» Lielajā Tokio ar Četrpadsmit miljoniem iedzīvotāju pirms trim gadiem 154 dienas tika izsludināta trauksme, tas ir, tika aizliegta jebkura automobiļu kustība. Nepaguvušas uzziedēt, no izplūdes gāzēm nokalst tradicionālās sakuras. Laikā, kad uz ielām visdzīvākā kustība, policisti katru pusstundu ieskrien iecirknī, lai ieelpotu skābekli no baloniem.
[6] «inostrannaja literatūra», 1966, 12. nr.
[7] «inostrannaja literatūra», 1966, 12. nr.
[7]
Kādā augusta pēcpusdienā uz S. stacijas perona parādījās cilvēks ar pelēku pikē panamu galvā. Pār plecu viņam krustiski karājās liela koka kaste un plakanpudele, bikšu gali bija sabāzti zeķēs, it kā viņš taisītos kāpt kalnos. Taču visā apkaimē nebija neviena kalna, kurā būtu vērts uzkāpt. Un stacijas kalpotājs, pie izejas pārbaudījis biļetes, aizdomīgi noskatījās viņam nopakaļ. Cilvēks bez garas domāšanas iekāpa autobusā, kas stāvēja turpat pie stacijas, un apsēdās pakaļējā sēdeklī. Autobuss gāja prom no kalniem.
Cilvēks aizbrauca līdz gala pieturai. Izkāpis no autobusa, viņš redzēja, ka viss apvidus ir bezgalīga augstieņu
[8] dīdāma šķērssiena, kas japāņu mājās noder ari kā durvis.
[9] lauku apavi.
[10] sieviešu josta — 30—40 cm plata drānas strēmele.