Sieviete samulsusi klusēja. Vīrietis zem saulessarga, ko viņa aizvien vēl turēja tam virs galvas, ar skubu notiesāja atlikušās pusdienas, nebilzdams vairs ne vārda. Saulessargu klāja tāda smilšu kārta, ka uz tā varēja rakstīt ar pirkstu.
Neciešams mitrums. Nē, smiltis nav valgas, paša augums ir mikls. Virs jumta iegaudojās vējš. Vīrietis bāza roku kabatā pēc cigaretēm — arī tā pilna smilšu. Vēl ne- aizsmēķējis, viņš jau sajuta mutē tabakas rūgto garšu.
Izņemšu kukaiņus no burkas ar ciānkāliju. Kamēr vēl tie nav sakaltuši, uzduršu uz kniepadatas un izstiepšu tiem kājas. Bija dzirdams, kā sieviete mājas nojume mazgā traukus. Laikam gan te neviena cita nav.
Sieviete atgriezās un klusēdama istabas kaktā klāja gultu. Ja šeit gulēšu es, kur tad viņa pati paliks pa nakti? Nu, protams, tur tālākajā istabā aiz mašām. Vairāk telpu, šķiet, nav. Tomēr kaut kā dīvaini ciemiņu guldināt caurstaigājamā istabā, kam durvis ved uz āru, un pašai nakšņot dibenējā. Bet varbūt tur mitinās smags slimnieks, kas nevar kustēties… Jā, tā ir pareiza doma. Katrā ziņā loģiski būtu domāt tieši tā. Vai nu vientuļa sieviete ies dāvāt savu laipnību pirmajam garāmgājējam.
— Vai šeit vēl kāds ir?
— Kas?
— Nu, kads no jusu ģimenes.
— Nav, esmu gluži viena. — Sieviete, šķiet, bija uzminējusi viņa domas un mulsi iesmējās. — No šīm smiltīm viss savildzis, pat sega …
— Bet kur ir jūsu vīrs?
— Pērnējā taifūnā… — Viņa atkal un atkal līdzināja un bužināja jau uzklāto gultu, darīja ko gluži lieku. — Bet taifūni mums šeit briesmīgi. Smiltis gāžas dārdēdamas, kā ūdenskritums. Neesi lāgā ne apskatījies — vienā vakarā pieputina dzjo vai pat divus.
— Bet divi dzjo — taču ir seši metri…
— Tādā laikā grāb, cik gribi, tik un tā ar tām netiksi galā. Nu un tā — vīrs man uzsauc: «Vistu kūts pagalam,» — un kopā ar meitu, viņa jau gāja vidusskolā, izdrāžas laukā no mājas… Bet es pati nevarēju pamest māju — raudzīju, lai kaut tā noturētos… Pēdīgi sāka aust gaisma, vējš pieklusa, un es izgāju ārā. No vistu kūts ne zīmes. Arī viņus neatradu.
— Smiltis apraka?
— Jā, bez pēdām.
— Tas ir šausmīgi… Baigi. Smiltis un kaut kas tāds … Drausmīgi…
Te piepeši satumsa lampa.
— Atkal šīs smiltis.
Sieviete nometās četrrāpus, pastiepa roku un iesmēju- sies satvēra ar pirkstiem dakti. Lampa tūdaļ uzmeta spožu gaismas vilni. Aizvien vēl tajā pašā pozā sieviete vērīgi lūkojās ugunī, sejā viņai bija sastindzis nedabisks smaids. Laikam viņa tā izdarās tīšām, lai parādītu bedrīti vaigā. Vīrietis nevilšus saspringa. Tas nu par daudz ciniski — tikko taču bija stāstījusi par savu vistuvāko cilvēku bojā eju.
5
— Ei, jūs tur, mēs atvedām lāpstu un kannas vēl vienam. — Skaidri saklausāmā balss, kaut arī bija dzirdams, ka runā no tālienes — laikam ar rupora palīdzību, — izkliedēja neveiklību, kas bija radusies starp viņiem. Atskanēja lejup lidojošu skārda priekšmetu šķinda. Sieviete piecēlās, lai atbildētu. Vīrietim sanāca dusmas: viņam aiz muguras notika kaut kas neizprotams.
— Ko tas nozīmē? Tātad šeit ir vēl kāds!
— Nevajag, es jūs lūdzu… — Sieviete sarāvās čokurā, it kā viņu kāds kutinātu.
— Bet tikko taču teica — «vēl vienam».
— A-a-ā. To … To viņš zīmēja uz jums.
— Uz mani? … Kāds tad man sakars ar lāpstu? …
— Nekas, nekas, neliecieties ne zinis! Mūždien viņi jaucas citu darīšanās …
— Laikam būs kļūdījušies?
Sieviete neatbildēja un, uz ceļgaliem pagriezusies, nolaida kājas zemē.
— Vai lampa jums vēl vajadzīga?
— Laikam gan ne, iztikšu… Bet vai jums tā nenoderētu?
— Ai nē, šis darbs man ierasts.
Uzlikusi galvā lielu salmu cepuri, kādas parasti nēsā, strādājot uz lauka, sieviete izslīdēja tumsā.
Vīrietis aizpīpēja jaunu cigareti. Te notiek kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot. Viņš piecēlās un ielūkojās aiz mašas. Tur patiešām bija istaba, bet gultas vietā slējās smilšu kalniņš, kas radies, smiltīm pa šķirbaino sienu iekļūstot telpā. Viņš pārsteigts sastinga. Arī šī māja gandrīz jau mirusi. Tās iekšieni pa pusei aprijušas ar saviem taustekļiem visur iekļūstošās, mūžam plūstošās smiltis…
Smiltis, kam nav pašām sava veida, bet ir diametrs — viena astotdaļa milimetra. Taču nekas nevar turēties pretī šim graujošajam bezveida spēkam … Bet varbūt pašam sava veida trūkums tieši ir spēka augstākā izpausme…
Tomēr vīrietis drīz atgriezās dzīves īstenībā. Pag, ja šajā istabā nevar, kur tad gulēs sieviete? Klau, kur viņa staigā turp un atpakaļ aiz dēļu sienas. Rokas pulkstenis rādīja divas minūtes pāri astoņiem. Ko viņa tur dara tik vēlu?
Vīrietis nokāpa uz smilšu klona un meklēja ūdeni. Tikai pašā tvertnes dibenā bija palikusi lāsīte, un tajā peldēja rūsa. Tomēr pat tāds labāks nekā smiltis mutē. Atlikušo ūdeni viņš uzšļakstīja uz sejas, noberza kaklu un manāmi atspirga.
Gar klonu vilka auksts vējš. Ārā to droši vien var vieglāk paciest. Ar pūlēm viņš atvēra smilšu aizbērtās durvis un izgāja laukā. Vējš, kas pūta no ceļa puses, patiesi bija kļuvis svaigāks. Tas nesa sev līdzi vieglā kravas automobiļa rūkoņu. Labi ieklausoties, varēja atšķirt cilvēku balsis. Varbūt tikai tā likās, bet tagad tur bija lielāka rosība nekā dienā. Taču iespējams, ka tur šalca jūra. Debess bija zvaigznēm nosēta.
Pamanījusi lampas gaismu, sieviete pagriezās. Veikli rīkodamās ar lāpstu, viņa bēra smiltis lielās petrolejas kannās. Viņai aiz muguras draudīgi slējās melna smilšu nokare. Tepat augšā viņš dienā bija ķēris kukaiņus. Piegrābusi kannas pilnas, sieviete tās abas uzreiz pacēla un nesa tuvāk sienai. Iedama garām vīrietim, uzmeta tam acis un piesmakušā balsī izmeta: «Smiltis…» Viņa izbēra kannas tajā vietā, kur karājās virvju kāpnes, bet tur augšā vijās taciņa, kas veda uz šo bedri. Ar plaukstas malu sieviete notrausa sviedrus. No sanestajām smiltīm jau bija izaudzis krietns kalns.
— Rokat smiltis?
— Roc vai neroc, ne gala, ne malas.
Nesdama tukšās kannas garām, sieviete viegli iebakstīja ar brīvo roku vīrietim sānos, it kā pakutināja. Aiž pārsteiguma viņš atlēca nost, tik tikko neizmezdams no rokām lampu. Varbūt nolikt lampu zemē un atbildēt ar to pašu? Viņš stāvēja neziņā. Kā lai izturas? Beidzot nolēma, ka viņa stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Savilcis seju tādā kā smaidā, kura nozīmi arī pats nevarētu izskaidrot, viņš neveiklā gaitā ar lampu rokā tuvojās sievietei. Kad piegāja klāt, viņas ēna bija izaugusi pār visu sienu.
— Nevajag, — viņa teica nepagriezdamās, smagi elpodama. — Kamēr nolaidīs grozus, šurp jāatstiepj vēl sešas kannas.
Vīrietis sadrūma. Cik nelāgi, ka sieviete it kā tīšām aizdzina viņa — kaut arī uzspēlēto — možo omu. Vai nu viņš to gribēja vai ne, kaut kas ievilnīja vēnās. Šķita, smiltis, ar kurām bija aplipuši viņa āda, nu iekļuvušas vēnās un apdzēsušas uzbudinājumu.