— Varbūt man jums mazliet palīdzēt?
— Nekas… Nevar jau jūs likt pie darba pirmajā dienā — kaut uz brīdi.
— Pirmajā dienā? … Jūs atkal savu … Es šeit palikšu tikai vienu nakti!
— Jā?
— Kā tad citādi, mani gaida darbs… Nu dodiet šurp lāpstu!
— Jūsu lāpsta, rau, tur, bet varbūt nevajag? …
Tik tiešām — nojumē netālu no durvīm savrup stāvēja lāpsta un divas tukšas petrolejas kannas ar īpaši piestiprinātiem rokturiem. Droši vien tās pašas, ko pirmīt nometa no augšas, kad sauca: «Vēl vienam.» Viss bija sagatavots pārlieku rūpīgi, un viņam pat radās iespaids, ka tie uzminējuši viņa nodomu. Bet tad jau viņš pats vēl nezināja, ka gribēs palīdzēt. Lai nu kā, viņš jutās pazemots, un labā oma bija vējā. Lāpstas kāts šķita resns, zarains, no daudzo roku pieskāriena nomelnējis — nebija nekādas vēlēšanās just to savā delnā.
— Ai, grozi jau pie kaimiņiem! — sieviete iesaucās, it kā nemanīdama viņa svārstīšanos. Balss bija jautra un paļāvīga, gluži citāda nekā iepriekš. Tajā brīdī ļaužu mundrās čalas, kas jau labu laiku bija plūdušas no tālienes, skanēja tepat līdzās. Vienā laidā bija dzirdami ritmiski uzsaucieni, ko reizumis pārtrauca klusi čuksti un apslāpēti smiekli. Darba ritms vīrieti negaidīti uzmundrināja. Šajā primitīvajā pasaulītē tas laikam nav nekas sevišķs, ja ciemiņš, kas palūdzis tikai naktsmājas, tver rokā lāpstas kātu. Tad jau dīvaina šeit drīzāk liktos vilcināšanās. Lai lampa neapgāztos, viņš ar papēdi izurba tai smiltīs iedobi.
— Rakt laikam var jebkurā vietā, ka tik rok, vai ne tā?
— Nē, nevar vis jebkurā.
— Un šeit?
— Tur var, tikai pielūkojiet, neparocieties zem sienas.
— Vai visā ciemā šai laikā rok smiltis?
— Nu protams. Naktī smiltis ir mitras, tāpēc vieglāk strādāt… Bet, ja tās ir sausas, nekad nevar zināt, kurā vietā un mirklī tās nogrūs uz galvas. — Tiešām pār kraujas malu, gluži kā sniega sanesa, nokarājās bieza smilšu cepure.
— Bet tas taču bīstami!
— E-ē, nekas, — viņa attrauca zobgalīgi un mazliet koķeti. — Palūk, sāk celties migla.
— Migla?
Kamēr viņi runājās, pie debesīm pamazām bālēja un dzisa zvaigznes. Tur, kur debesis piekļāvās smilšu sienai, plandīja palss auts.
— Tas tādēļ, ka pašas smiltis iesūc sevī ļoti daudz miglas… Savilgušās sāļās smiltis kļūst blīvas kā stērķele.
— Tavu brīnumu!
— Tiesa, tiesa. Tās kļūst tādas kā jūras krastā, no kura nupat aizplūdis vilnis, — pa tām pat tanks var droši braukt.
— Tas tik ir joks!
— Es runāju patiesību… Tāpēc jau pa nakti karnīze uzaug… Bet dienā, kad vējš pūš no nelāgās puses, tā nojūk, gluži kā sēnes cepure, tā ir… Smiltis izžūst, un viss šis pārjums nogrūst lejā. Un, ja tas nogāžas nevietā — nu tur, kur jumta balsti ir tievi vai vēl kāda vaina, — beigas ir.
Tavu šauru redzes loku. Bet, līdzko sievišķis tiek savas personiskās dzīves sfērā, tā atplaukst līdz nepazīšanai. Tur tad laikam arī meklējams ceļš uz viņas sirdi. Un, kaut gan šis ceļš nebija viņam īsti pa prātam, sievietes saspringtās balss intonācija iekveldēja vīrietī vēlēšanos sajust viņas augumu, ko slēpa rupjās darba drānas.
Vīrietis no visa spēka reizi pēc reizes iedūra nodeldēto lāpstu smiltīs.
Kad viņš petrolejas kannas aizstiepa otro reizi, atskanēja balsis un augšā, virs ceļa, iezvārojās lukturis.
Tonī, kas varēja likties gandrīz vai ass, sieviete teica:
— Grozus! Te diezgan, nāciet man talkā!
Vīrietis tikai tagad apjauta, kādai vajadzībai domāti ar smiltīm piebērtie maisi augšā pie kāpnēm. Pa tiem slīdēja virve, kad vilka augšā un laida lejā grozus. Ar katru grozu tika galā četri vīri, bet tādas grupas, acīm redzot, bija divas vai trīs. Tur galvenokārt, kā viņam likās, bija jaunieši, kuriem darbs šķirtin šķīrās. Vēl nebija piebērts vienas grupas grozs, kad otrs jau gaidīja savu kārtu. Sešos paņēmienos smilšu kaudze pazuda no bedres, kā nebijusi.
— Nu ir gan puiši, īsti zibeņzeļļi.
Ar krekla piedurkni viņš noslaucīja sviedrus, balsī skanēja labsirdība. Vīrietis izjuta simpātijas pret šiem zēniem, kuri, šķiet, ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam un neizmeta neviena zobgalīga vārda par viņa palīdzību.
— Jā, pie mums stingri tiek godā turēts bauslis: «Esi uzticīgs mīlestības jūtām pret dzimteni.»
— Bet kāpēc jūtām?
— Nu jājūt mīlestība pret to vietu, kur dzīvo.
— Tas ir ļoti labi! ^
Vīrietis iesmējās. Viņam piebalsoja ar sieviete. Taču
diez vai viņa pati īsti zināja, kāpēc smejas.
Tālumā dzirdēja aizbraucošā pikapa rūkoņu.
— Nu, ko, uzpīpēsim?
— Nedrīkst, līdzko būs visus apbraukājuši, tūdaļ būs atkal klāt ar saviem groziem …
— Nekas, pārējo var arī rīt.
Viņš atmeta ar roku, piecēlās un devās uz māju, bet sieviete pat nedomāja viņam sekot.
— Tā nu nevar. Vajag kaut vienu reizi apiet ar lāpstu apkārt mājai.
— Apkārt mājai?
— Kā tad. Vai gan drīkst pieļaut, ka māja sagrūst?… Smiltis taču birst no visām pusēm …
— Bet tā jau mēs noņemsimies līdz rīta gaismai.
Sieviete, it kā mezdama izaicinājumu, apsviedās un aizskrēja. Laikam grasās atgriezties pie kraujas un turpināt darbu. Nu īsta spāniešu muša, viņš nodomāja. Viss skaidrs, tikai tagad viņš uz to vairs neuzķersies.
— Šausmas! Un tā katru nakti?
— Smiltīm pašām svešs miers, un tās nedod miera arī citiem. Gan grozi, gan pikaps augu nakti ir kustībā.
— Jā, kā redzams.
— Tā tas ir. Smiltīm pašām svešs miers, un tās nemūžam nedod miera citiem. — Vīrietis samulsa. Bija tāda sajūta, it kā pēkšņi būtu atklājies, ka čūska, kurai viņš savā vieglprātībā uzminis uz astes, uzskatīdams šo rāpuli par mazu un nekaitīgu, īstenībā ir milzum liela un tās indīgā galva viņam aiz muguras jau šauda mēli dzē- lienam.
— Kā tad nu iznāk? Jūs dzīvojat tikai tālab, lai raktu smiltis?
— Nu, nevar jau ņemt un nakti aizbēgt.
Vīrietis jutās satriekts. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās tikt ierautam šādā dzīvē.
— Nē, var!… Vai tad tas tik grūti?… Jūs varat visu, j^vien īsti gribat.
— Nē, tā nedrīkst… — Sieviete, elpodama lāpstas cirtienu ritmā, rāmi turpināja. — Ciems tādēļ vien vēl velk garu, ka mēs, muguru neatliekdami, rokam smiltis un tā paglābjam tam dzīvību… Bet, tiklīdz pārstāsim rakt, ciemu tūdaļ aizputinās, nepaies ne desmit dienas, un no tā nebūs ne miņas. Nu un tad… Ai, šķiet, jau pienākusi kaimiņu kārta.
— Esmu jums pateicīgs par interesanto stāstu. Vai tā paša iemesla dēļ arī grozu pārnēsātāji pūlas tik cītīgi?
— Jā, bet viņiem, tiesa gan, arteļa valde kaut cik maksā par katru nostrādāto dienu.
— Ja ciemam ir tādi līdzekļi, tad kāpēc netiek stādītas mežu joslas, lai pasargātos no smiltīm?
— Ja parēķina, droši vien iznāk, ka mūsu paņēmiens krietni lētāks.
— Paņēmiens? … Vai tad tas ir paņēmiens? — Vīrietis noskaitās. Noskaitās uz tiem, kas bija piekaluši sievieti pie šīs vietas, un uz pašu sievieti, kas to pieļāvusi. — Ja tā, kāpēc gan jāturas pie šī ciema? Es nesaprotu iemeslus… Smiltis nav bērnu spēle. Aplam domāt, ka tā, kā rīkojaties jūs, var uzveikt smiltis. Nejēdzība!… Vajag