Misis Epingvela pazina cilvēka dabu. Viņa centās visu izprast. Viņai nebija grūti atmest civilizētā cilvēka skatījumu un paraudzīties uz dzīvi no mežoņa viedokļa. Viņa zināja, ka izsalkušam sunim un cilvēkam, kas cieš badu, ir kaut kas kopīgs, un spēja saprast kā viena, tā otra izturēšanos līdzīgos apstākļos. Viņai sieviete vienmēr bija un palika sieviete, vienalga, vai tā tērpusies valdnieces mantijā vai ietinusies ubadzes skrandās; un Freda bija sieviete. Misis Epingvela nebūtu brīnījusies, ja dejotāja būtu viņu ielaidusi savā mājā un sagaidījusi kā līdzīga līdzīgu; nebūtu arī brīnījusies, ja būtu uzņemta ar šķietamu augstprātību, kāda piemīt sievietēm, kam nav īsta lepnuma. Bet nule notikušais bija kaut kas pavisam negaidīts un Joti nepatīkams. Ir tādi viedokļi, kurus iespējams izprast tikai pēc tam, kad nostaigats grūts pazemojumu ceļš, un pasaulei ir labāk, ja tādas sievietes kā misis Epingvela nesaprot gluži visu. Nav viegli saprast, kā var notašķīties, neiemērcot rokas biezā darvā, kas ir gaužām lipīga; tomēr daudzi labprāt šo eksperimentu izmēģina. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi; vienīgais svarīgais šajā stāstā ir tas, ka misis Epingvela jutās sarūgtināta, bet jaunā grieķiete iemīlēja viņu vēl stiprāk.
Veselu mēnesi viss gaja pa vecam: misis Epingvela pūlējās nosargāt Floidu Vanderlipu līdz Flosijas atbraukšanai no grieķu dejotājas valdzinājumiem; Flosija jūdzi pēc jūdzes centās pieveikt grūto, nogurdinošo ceļu; Freda visiem spēkiem cīnījās ar izbijušo modeli; izbijušais modelis savukārt sasprindzināja nervus līdz pēdīgajam, lai iegūtu uzdomāto laupījumu; bet Floids Vanderlips ļoti pašapmierināts grozījās starp visām trim kā cilvēks, kas sevi iedomājies par otru donu Žuānu.
Viņš pats bija vainīgs, ka beidzot tomēr iekrita Lorēnas Lisnaji cilpā. Vīrieša ceļš uz sievietes sirdi reizēm ir tik dīvains, ka to nav viegli izprast; bet sievietes ceļš uz vīrieša sirdi vispār nav aptverams; neprātīgs būtu tas pareģis, kas uzdrošinātos nešaubīgi paredzēt, kā pavērsī- sies notikumi Floida Vanderlipa dzīvē tuvākajās dienās. Varbūt izbijušais modelis viņam patika tādēļ, ka bija skaists dzīvnieks; varbūt tā viņu valdzināja ar savu ter- gāšanu par Vecās Pasaules pilīm un prinčiem; lai nu būtu kā būdams, viņa bija apžilbinājusi Floidu Vanderlipu, kura dienas bija aizritējušas mežonīgā vientulībā, un beidzot tas padevas viņas plānam — kopā aizbraukt pa Jukonu uz leju un Četrdesmitajā Jūdzē bez lieka trokšņa salaulāties. Izšķīries par šo soli, Floids sarunāja pie Sitkas Cārlija suņus — ja ceļā dodas tāda sieviete kā Lorēna Lisnaji, tad nav ko domāt iztikt ar vienu pajūgu vien —, bet pēc tam aizbrauca uz Bonanzas augšteci, lai parūpētos par raktuvju uzraudzību viņa prombūtnes laikā.
Viņš paskaidroja, gan diezgan mīklaini, ka suņi vajadzīgi, lai aizvestu no zāģētavas baļķus uz smilšu skalojamam renēm; un Sitka Cārlijs šoreiz pierādīja savu atjautību. Viņš nosolījās līdz norunātajai dienai suņus sagādāt; bet, tikko Floids Vanderlips bija aizbraucis uz Bonanzas augšteci, Cārlijs joti uztraukts aizskrēja pie Lorēnas Lisnaji. Vai viņai neesot zināms, uz kurieni devies misters Vanderlips? Viņš, Sitka Čārlijs, esot apsolījis šim džentlmenim noteiktā dienā sagādāt lielu partiju suņu, taču tas nelieša vācietis, tirgonis Meijers, jau priekšlaikus uzpircis visus suņus un turot tos pie sevis. Viņam, Sitkam Cārlijam, katrā ziņā vajagot satikties ar misteru Vanderlipu un paziņot, ka tā nolāpītā vācieša dēļ suņu piegāde nokavēšoties par veselu nedēļu. Ak viņai zināms, kurp misters Vanderlips aizbraucis? Ak pa Bo- nanzu uz augšu? Lieliski. Sitka Cārlijs šo pašu brīdi dzīšoties viņam pakaļ, lai brīdinātu, ka diemžēl iznākusi aizķeršanās. Kā, lūdzu? Misteram Vanderlipam suņi vajadzīgi jau piektdienas vakarā? Katrā ziņā līdz tam laikam jāsadabū? Tīrais posts! Pie visa vainīgs nešķīstais vācietis; tas, rau, uzcirtis cenas. Nu jau sakāpušas līdz piecdesmit dolāriem par suni, un, ja Sitka Cārlijs pirktu suņus par tādu cenu, viņam rastos smagi zaudējumi. Nevar jau zināt, vai misters Vanderlips būs ar mieru maksāt vairāk, nekā norunāts. Viņa esot pārliecināta, ka būs ar mieru? Un, būdama mistera Vanderlipa draugs, gatava pati piemaksāt starpību? Cik jauki, ka viņa tā aizstāv mistera Vanderlipa intereses. Tātad piektdienas vakarā? Lieliski! Suņi būs kā likts.
Stundu vēlāk Freda uzzināja, ka mīlnieku bēgšana paredzēta piektdien; uzzināja arī, ka Floids Vanderlips aizbraucis uz Bonanzas augšteci un tātad viņai rokas saistītas. Piektdienas rītā pa aizsalušo upi atbrauca valdības kurjers Devero un atveda depešas no gubernatora. Kopā ar tām viņš atveda arī vēstis par Flosiju. Viņš stāstīja, ka sastapis to Sešdesmitās Jūdzes pasta stacijā, gan cilvēki, gan suņi sveiki un veseli, un sestdien Flosija būšot klāt, varot droši tam ticēt. Misis Epingvela, to izdzirdusi, jutās gaužām atvieglota. Floids Vanderlips pašreiz atrodas tālu, Bonanzas augštecē, viņa nodomāja, un, pirms grieķiete pagūs viņu no jauna sapīt savos valgos, līgava būs klāt. Taču tajā pašā dienā misis Epingvelas milzīgajam bernardīnietim, kas varonīgi sargāja lieveni pie parādes durvīm, uzklupa vesels bars izbadējušos suņu, kuri siroja apkārt, meklēdami barību. Vienā mirklī ādaini sakrita milzenim virsū un sāka to plosīt, līdz divi ar cirvjiem apbruņojušies vīri nabagu paglāba. Ja palīgi būtu piesteigušies kaut pusminūti vēlāk, bernardīnietis droši vien būtu saplēsts gabalos un uzbrucēji būtu to aprijuši, bet tagad viss izvērsās citādi un mājas sargs tika cauri ar dažiem ievainojumiem. Tūliņ atsauca Sitku Cārliju, un viņam vajadzēja labu brīdi nojēgties ar suņa priekš- ķepu, kas sekundes daļiņu par ilgu bija atradusies cita suņa rīklē. Kad indiānis, piojām pozdamies, jau mauca rokā dūraiņus, valodas novirzījās uz Flosiju un tātad, protams, arī uz «to… ē… drausmīgo personu». Sitkam Cārlijam nejauši paspruka, ka tā sataisījusies šonakt kopā ar Floidu Vanderlipu doties braucienā pa Jukoņu uz leju; viņš vēl piebilda, ka tāda gadalaikā ceļā varot visādi gadīties.
Nu misis Epingvela nosodīja Fredu vēl bargāk. Uzrakstījusi zīmīti, viņa to nosūtīja Floidam Vanderlipam ar vēstnesi, kuram adresātu vajadzēja sagaidīt pie Bonanzas grīvas. Otrs vēstnesis ar zīmīti no Fredas gaidīja tajā pašā stratēģiskajā punktā. Tā Floids Vanderlips, kas suņu pajūgā bezrūpīgi traucās dziestošajā dienas gaismā pa Bonanzu uz leju, saņēma abas vēstulītes reizē. Fredas zīmīti viņš saplēsa nelasītu. Nē, pie Fredas viņš nebrauks. Šovakar viņam svarīgākas darīšanas. Turklāt par Fredu vispār vairs nevar būt ne runas. Bet misis Epingvela! Viņš izpildīs tās pēdējo vēlēšanos — pareizāk sakot, izmantos pēdējo iespēju izpildīt tās vēlēšanos satikties gubernatora ballē, lai uzklausītu, ko tā viņam grib sacīt. Spriežot pēc vēstules, runa ir par kaut ko ļoti svarīgu. Ja nu … viņš sapņaini pasmaidīja, tomēr piepeši pazibējušo domu līdz galam neizdomāja. Velns parāvis! Ir gan viņam laime pie sievietēm! Izkaisījis saplēstās vēstulītes plēksnes sniegā, viņš trieca suņus pilnā jaudā uz mājām. Balle pie gubernatora bija paredzēta masku tērpos. Floidam Vanderlipam vajadzēja sakārtot to pašu tērpu, ko bija valkājis pirms diviem mēnešiem «Operas» ballē, vajadzēja arī noskūties un paēst. Tā iznāca, ka viņš vienīgais no visām ieinteresētajām personām nedabūja zināt, ka Flosija jau ir tik tuvu.
— Atved suņus tieši pusnaktī pie āliņģa aiz slimnīcas. Pieraugi, ka nenokavējies, — viņš piekodināja Sitkam Cārlijam, kas bija iegriezies, lai pateiktu, ka no pilna komplekta trūkstot tikai viena suņa un ka arī to atvedīšot apmēram pēc stundas.