— Ejam, Floid, — viņa ierunājās, — jūs man esat ļoti vajadzīgs.
— Kāda vel … — viņš grasījās iesaukties, tomēr laikus aprāvās, teikumu līdz galam neizteicis. Kur, velns parāvis, palikusi viņa atjauta? Vajadzēja arī nokļūt tik nejēdzīgā situācijā! Viņš ieklepojās, nokremsļojās, apjucis ierāva galvu platajos plecos un lūdzoši pavērās abās sievietēs.
— Piedodiet, vienu mirkli, vai es tomēr pirms tam vēl nevarētu parunat ar misteru Vanderlipu?
Misis Epingvelas klusā balss iedziedājās kā flauta, taču jautājuma intonācija pauda stingru gribu.
Floids uzmeta misis Epingvelai pateicīgu skatienu. Mīļu pratu viņš pašlaik parunāsies ar misis Epingvelu.
— Piedodiet, — Freda atbildēja, — bet tam šobrīd neatliks laika. Viņam tūliņ pat jānāk man līdzi.
Pieklājīgās frāzes viegli raisījās viņai no lūpām, bet dvēseles dzijumos viņa pavīpsnāja: pašai tās šķita vārgas un neizteiksmīgas. Daudz labāk būtu uzbrēkt skalā balsī.
— Kas gan jūs esat, mis Molufa, ja atļaujaties tik vienkārši izrīkoties ar misteru Vanderlipu un noteikt, kas viņam darāms?
Floids atplauka, jutās atvieglots un piekrītoši pamāja. Gan misis Epingvela palīdzēs viņam izķepuroties. Šoreiz Freda sastapusies ar sevis cienīgu pretinieci.
— Es … es … — Freda sastomījās, bet sievietes asais prāts viņai tūliņ palīdzēja atrast īstos vārdus: — Un kas esat jūs, ja atļaujaties tā jautāt?
— Kas esmu es? Esmu misis Epingvela un …
— Nu, protams! — Freda viņu skadri pārtrauca. — Kapteiņa sieva, tatad jums ir vīrs — kapteinis. Bet es esmu tikai dejotāja. Kam jums šis vīrietis vajadzīgs?
— Nedzirdēta nekaunība! — satraukta iešņācās misis Makfī un jau sagatavojās kaujai, bet misis Epingvela ar skatienu viņu apklusināja un no jauna devās uzbrukumā:
— Mis Molufai, acīm redzot, ir zināmas tiesības, mister Vanderlip, un turklāt tik ļoti jāsteidzas, ka viņa nevar dāvāt man pat dažas sekundes jūsu laika, tādēļ lūgšu jūs pašu. Vai drīkstu tūliņ parunāt ar jums vienatnē?
Misis Makfī ar troksni sacirta zobus. Beidzot būs atrasta izeja no apkaunojošās situācijas.
— Jā, ē … protams, ar lielāko prieku … — nošļupstēja Floids Vanderlips, — protams, protams, — viņš vēl steigšus piebilda, ceredams uz drīzu atpestīšanu.
Vīrieši patiesībā nav nekas cits kā piejaucēti, pie mājas pieradināti bara mugurkaulnieki, un viss turpmākais izskaidrojams ar to, ka grieķietei savā laikā bija nācies savaldīt daudz mežonīgākus šo divkājaiņu sugas pārstāvjus. Viņa pagriezās pret Vanderlipu, un tumšajās acīs iezalgojās velnišķīgas dzirkstis — likās, viņa pārvērtusies par zvēru dresētāju vizuļiem izrotātā tērpā un cieši skatās virsū lauvam, kurš, pats sev par postu, iedomājies, ka drīkst darīt, ko grib. Vīrietī slēptais zvērs sāka kulstīt asti, it kā ar pātagu dabūjis.
— Tas ir, ē … mēs jau varam parunāties arī vēlāk. Rīt, misis Epingvela, jā, ja, rīt. Tā, man šķiet, būs vislabak.
Floids mierināja sevi ar domu: ja viņš paliks te, būs vēl ļaunāk. Turklāt viņam jāsteidzas uz satikšanos pie āliņģa aiz slimnīcas. Velns lai parauj! Izrādās, ka viņš Fredu nemaz nav pazinis! Apžilbinoša sieviete!
— Esiet tik laipna un atdodiet manu masku, misis Makfī.
Misis Makfī bija ka uz mutes sista, bet masku tomēr atdeva.
— Ar labu nakti, mis Molufa. — Pat uzvarēta misis Epingvela izturējās kā karaliene.
Arī Freda novēlēja labu nakti, kaut gan tikko novaldījās, cik gauži vēlējās apkampt šīs sievietes ceļus un lugties piedošanu … nē, nevis piedošanu — kaut ko pavisam citu, kas pašai nebija skaidrs, bet pēc kā sirds neprātīgi ilgojās.
Floids Vanderlips gribēja paņemt Fredu zem rokas, bet, tā kā viņa savu laupījumu bija izrāvusi vilku baram no rīkles, tad tās pašas jūtas, kas senlaiku valdniekiem lika piesiet uzvarētos pie triumfa ratiem, mudināja viņu doties uz izeju vienai; bet Floids Vanderlips, pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru, vilkās viņai aiz muguras.
Ārā spīvi sala. Ceļš meta līkumu, jānoiet bija vismaz ceturtdaļjūdzes; kamēr viņi gāja uz dejotājas māju, elpa sasalstot pārklāja ar sarmu Fredas uzacis un matus, bet Floidam kuplās ūsas tā apledoja, ka grūti bija vārdu izteikt. Ziemeļblāzmas zaļganajā gaismā varēja redzēt, ka ārā pie durvīm sasalis termometra dzīvsudraba stabiņš. Simtiem suņu žēlabaini gaudoja, sūdzot vienaldzīgajām zvaigznēm savas mūžsenās mokas un lūdzot palīdzību. Suņiem nebija kur paglābties no aukstuma, nebija nevienas paslēptuves, kur nolīst. Sals spiedās iekšā visur, bet suņi gulēja zem klajām debesīm, brīžam izstaipīdamies, atlaidinot skrējienā piepūlētos muskuļus un izgrūžot gari stieptu vilka kaucienu.
Ne namamate, ne viesis nesteidzās sākt sarunu. Kamēr kalpone iztīstīja Fredu no kažokiem, Floids Vanderlips piemeta krāsnī malku, bet, kad kalpone izgāja otrā istabā, viņš, pār dzelzs karsniņu pārliecies, joprojām vēl nopūlējas ap savām sasalušajām ūsām. Ticis ar šo darbu galā, viņš uztina smēķi un laiski sāka vērot Fredu kustamies smaržīgo dūmu lokos. Freda uzmeta zaglīgu skatienu pulkstenim. Līdz pusnaktij vēl pusstunda. I\ā ciemiņu aizturēt? Vai viņš apskaities? Vai labā omā? Kā pret viņu izturēties? Neba Freda šaubījās par sevi. Nē, nē. Kamēr Sitka Čārlijs un Devcro izdarīs to, kas katram no viņiem uzdots, viņa Floidu aizturēs, kaut vai vajadzētu piedraudēt ar revolveri.
Iespēju, kā viņu aizturēt, netrūka, un, tās apsverot, Freda sāka šo cilvēku aizvien dziļāk nicināt. Viņa atbalstīja galvu rokā, un prātā nāca pašas agrā jaunība, kas aprāvās tik sāpīgi un traģiski; viņa jau bezmaz dzīrās izstāstīt to Floidam, lai viņš gūtu mācību no viņas dzīves pieredzes. Ak dievs! Tikai vēl nelietīgāku radījumu nekā parastie divkājaiņi spētu atstāt vienaldzīgu šis stāsts, turklāt pastāstīts tā, kā to prastu Freda, bet… pie velna! Tik daudz viņš nav vērts; nav vērts to sāpju, ko šis stāsts sagādātu Fredai. Svece dega viņai aiz muguras, un, kamēr viņa kavējās atmiņās par pagātni, kas pašai šķita gan svēta, gan apkaunojoša, Floids tīksminājās ap viņas rožaino austiņu. To pamanījusi, Freda uzreiz saprata, kas darāms, un pagriezās pret Floidu profilā. Jāsaka, ka profils nebūt nebija no Fredas daiļuma niecīgākajām sastāvdaļām. Viņa, protams, nespēja pārvērst ne profilu, ne augumu, un pēc tā arī nebija nekādās vajadzības: kā viens, tā otrs bija apburošs; viņa tos bija izstudējusi un vajadzīgā brīdī prata parādīt vislabākajā aspektā. Sveces liesma sāka plīvot. Fredas kustībās viedās iedzimta grācija, un tomēr, nokniebdama sarkani kvēlojošajai daktij nodegušo galu, ap kuru plaiksnīja dzeltena liesma, viņa centās kustībām piešķirt vēl lielāku vijību. Pēc tam viņa atkal atbalstīja galvu uz rokas un pavērās Floidā ar apcerīgu skatienu. Kurš vīrietis gan spētu palikt vienaldzīgs, kad daiļa sieviete viņu uzlūko tādām acīm!