Freda nesteidzās sākt valodas. Ja jau Floids pats nesteidzas, lūdzu, viņa to neskubinās. Viņš jutās varen labi, vilkdams plaušās tīkamu dūmu un raudzīdamies Freda. Te bija omulīgi un silti, bet tur pie āliņģa sākās ceļš, pa kuru viņam drīz būs jāaizbrauc tumsā un salā. īstenībā vajadzētu uz Fredu dusmoties par traci, ko viņa sacēla, taču nezin kādēļ dusmoties nepavisam negribējās. Nekāda trača arī nebūtu bijis, ja nebūtu iejaukusies misis Makfī. Būtu viņš gubernators, tad vis nekavētos aplikt ar nodokļiem šo un tai līdzīgas sievas, tāpat visus sludinātājus un mācītājus, ņemtu no tiem ik gada ceturksni simt unces zelta smilšu. Freda neapšaubāmi izturējās kā īsta dāma … ne par matu sliktāk kā misis Epingvela. Viņam nebija bijis ne jausmas, cik labi šī meiča prot uzvesties. Vander- lips nesteidzīgi viņu vēroja, ik pa brīdim sastopoties ar viņas skatienu, taču pat nenojauta, ka dziļajā, nopietnajā skatienā slēpjas vēl dziļāks izsmiekls. Un, sasodīts, cik eleganti viņa ģērbjas! Interesanti, kāpēc tā viņu tik neatlaidīgi vēro. Arī varbūt sadomājusi kļūt par viņa sievu? Ļoti iespējams; nebūtu jau vienīgā, kas to vēlas. Turklāt viņai salīdzinājumā ar pārējām ir liela priekšrocība: skaistums. Un jaunība; viņa ir jaunāka par Lorēnu Lisnaji. Viņai būs gadi divdesmit trīs divdesmit četri, nekādā ziņā ne vairāk kā divdesmit pieci. Un viņa nekad neaptaukosies. Uzreiz var redzēt. Par Lorēnu gan to nevar apgalvot. Tā droši vien kļuvusi krietni tuklāka nekā tajos laikos, kad vēl pozēja māksliniekiem. Ko nu! Gan jau viņš tai taukus nodzīs, kad dzīvos kopā. Liks kāpt slēpēs un izbraukt suņiem taku. Tas ir pārbaudīts līdzeklis un vēl nekad nav pievīlis. Taču piepeši viņa domas aizklīda tālumā uz pili Vidusjūras krastā, kur pašas debesis aicināt aicina slinki pazvilnēt… Par ko tur pārvērtīsies Lorēna? Ne aukstuma, ne ceļojumu, ne bada, kas šeit, Ziemeļos, dzīvei piešķir dažādību. Lorēna kļūs vecāka, aizvien vecāka un ar katru dienu pieaudzēs vairāk tauku. Turpretī šī meiča, šī Freda… Viņš nopūtās, sirds dziļumos nožēlodams, ka nav piedzimis Turcijā, kur atļauta daudzsievība, un atkal atgriezās īstenībā — Aļaskā.
— Nu? — viņš ierunājās.
Abi pulksteņrādītāji stāvēja vertikāli, rādīdami pusnakti, un viņam bija pēdējais laiks doties ceļā uz āliņģi.
— O! — Freda nopūtas tik vilinoši, ka Floidam sajūsmā aizrāvās elpa. Kad vīrietis pārliecinās, ka sieviete pilnīgi aizmirsusies, uz viņu raugoties, tad tam jābūt tipam ar zivs asinīm, lai stingri noturētu rokā šotes un, neapmiglotu skatienu uz priekšu veroties, noturētu viļņos pareizo kursu.
— Es nupat domās sev jautāju, — ierunājās Floids, — kādēļ jūs gribējāt mani satikt. — To teicis, Floids pievilka krēslu pie galda, tuvāk viņai.
— Floid, — viņa iesāka, neatlaidīgi lūkodamās tam acīs, — esmu nejēdzīgi nogurusi. Gribu braukt projām.
Nespēju vairs palikt te un gaidīt, kamēr upē izies ledus. Ja tūliņ netikšu projām, nomiršu. Nudien, nomiršu. Gribu visu pamest un braukt projām, tūliņ.
Mēmā aicinājumā viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, bet tā pagriezās un sagūstīja Fredas roku. «Paskat,» viņš nodomāja, «vēl viena karas kaklā. Lai Lorēna pasalst vien vēl brītiņu pie āliņģa, nekada vaina nebūs.»
— Nu? — maigi un bikli šoreiz iejautājās Freda.
— Nezinu, ko lai atbildu, — viņš aši attrauca, klusībā nospriezdams, ka notikumi attīstās straujāk, nekā bija gaidāms. — Freda, es pats to no visas sirds vēlētos. Jūs to it labi zināt. — Floids cieši paspieda viņas roku, plauksta pieglaudās plaukstai.
Freda pamāja. Vai vēl jābrīnās, ka viņa nicina visu šo sugu!
— Bet es… es taču esmu saderinājies. Tas jums droši vien zināms. Un mana līgava ir ceļā uz šejieni, lai mēs varētu apprecēties. Pats nesaprotu, kas mani dīdīja viņu bildināt, bet tas notika sen, kad es vēl biju zaļš puika.
— Gribu braukt prom no šejienes, vienalga, kurp, — Freda turpināja, neliekoties ne dzirdis par traucēkļiem, kurus viņš minēja un par kuriem atvainojās. — Izdomājos krustu šķērsu par visiem vīriešiem, ko pazīstu, un izlēmu, ka … ka …
— Ka es būtu vispiemērotākais?
Viņa ar smaidu pateicās, ka tas viņu atbrīvojis no nepatīkamās nepieciešamības atzīties. Ar brīvo roku viņš pievilka Fredas galvu sev pie pleca un sajuta viņas matu smaržu. Otras rokas plauksta bija it kā sakususi ar Fredas plaukstu, un viņš juta, ka abu pulss saplūst vienā un pukst: tuk-tuk-tuk … Tāda paradība fizioloģiski it viegli izskaidrojama, bet vīrietim, kas to izjūt pirmo reizi, tā šķiet tīrais brīnums. Floids Vanderlips bija daudz biežāk turējis plaukstā lāpstas kātu nekā sievietes roku, tādēļ neparastā izjūta viņam šķita brīnumaina un mulsinoši jauka. Bet, kad Freda, neatraudama galvu no viņa pleca, mazliet pagriezās, pieskardamās ar matiem viņa vaigam, kad lielās, tuvās, valgi mirdzošās un maigās acis sasta- pas ar viņējām, vai tad vairs varēja ņemt ļaunā, ka viņš pilnīgi pazaudēja galvu? Ja jau viņš pievīlis Flosiju, kādēļ gan nedrīkstētu pievilt Lorēnu? Ja sievietes pašas skrien viņam pakaļ, tas nepavisam nenozīmē, ka viņam jāsteidzas ar izvēli. Naudas viņam ir kaudzēm, un Freda nu patiesi būtu īstā meitene, kas spēj piešķirt bagātībai spožumu. Tā būtu sieva, kuras dēļ visi viņu apskaustu. Tikai nedrīkst pārsteigties. Jābūt piesardzīgam.
— Jūs laikam sevišķi nekārotu dzīvot pilī? — viņš apvaicājas.
Viņa papurināja galvu.
— Man reiz bija tāda vēlēšanās, bet nesen pārdomāju, ka tāda dzīvē cilvēks tikai aptaukojas, palaižas laiskumā un izpeikst.
— Jā, ir jau gluži patīkami tā padzīvot īsu laiciņu, bet tas droši vien drīz apnīk, — Freda pasteidzās izkliedēt viņa šaubas. — Pasaule ir skaista, bet dzīvē jābūt daudzveidībai. Savu laiku strādāt, cīnīties ar vētrām, pēc tam kaut kur atvilkt elpu. Aizlaist ar jahtu uz dienvidu jūrām, apskatīt Parīzi, ziemu pavadīt Dienvidamerikā, vasaru Norvēģijā, pāris mēnešu Anglijā …
— Labā sabiedrībā …
— Protams, vislabakajā. Bet tad — heijā! — suņu pajūgā uz Hudzona līča piekrasti! Dažādība vajadzīga. Tāds spēkavīrs kā jūs, dzīvības un enerģijas pārpilns, nespētu ne gadu izturēt pilī. Tāda dzīve der mīkstčauļiem, jūs tai neesat radīts. Jūs taču esat vīrietis, īsts vīrietis.
— Jums tā šķiet?
— Nav šaubu. Es to zinu. Vai pats esat pamanījis, cik jums viegli savaldzinat sievieti?
Viņa vientiesīgās šaubas bija nepārspējamas!
— Gaužām viegli! Un kālab! Tālab, ka esat īsts vīrietis. Jūs protat pieskarties sievietes sirds slepenākajām stīgām. Gribas jums piekļauties tāpēc, ka esat tik muskuļains, stiprs un drosmīgs. Vardu sakot, tādēļ ka esat īsts vīrietis.
Viņa paskatījās pulkstenī. Pusstunda pāri norunātajam laikam. Sitkam Cārlijam viņa bija atļāvusi uzturēties tikai pusstundu, tādēļ vairs nebija svarīgi, kad ieradīsies De- vero. Savu viņa paveikusi. Viņa pacēla galvu, iesmējās no visas sirds, atbrīvoja roku un piecēlusies pasauca kalponi:
— Alis, pasniedziet misteram Vanderlipam kažoku. Dū- raiņi palika uz palodzes pie krāsniņas.