Džeks Londons
Sievietes spēks
Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudram acīm un apsarmojušu spalvu pašķīra sānis telts aizklājus.
— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs spēcīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus atrāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostiprināja aizklājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagājušas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta termometrs, rādīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulles, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja saprašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dieva griba to nespiež — mēģinātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu aukstajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Dažreiz cilvēki to dara, un gadās, ka tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi moka, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos atkausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemiesosies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomiršanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.
Āra bija ārkārtīgi auksts, bet arī teltī nebija pārāk silti. Vienīgais priekšmets, ko šeit varētu dēvēt par mēbeli, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija izklātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebradāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piederumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus bluķis, tikpat šķautnains un sauss kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekšpusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tāpat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audekla gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sienas, gan jumts — bija pārvilktā ar puscollu biezu, sausu, baltu, graudainu sarmas kārtu.
— Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gulēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonīcis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslējies no segām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies projām no nātru cisām.
— Apveliet viņu apkārt! — Betlzs norīkoja. — Krampji rauj.
Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu ne- saudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauksnī- dami apsvieda apkārt.
— Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rāmāk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visādos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un uztina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Āre nu, nostaigājis draņķa trīsdesmit jūdzes, esmu jau tā nogājies, tik stīvs un izmur- dzits ka tāds deģenerējies tējas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?
— Negražojies nu, puikiņ! — Betlzs pasniedza prasīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Papūlies nepadoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgādājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, kamēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājas — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tādos mezglos, ka vai puse dienas pagāja, kamēr mani at- mežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un vislabākais ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vel pienācis īstais laiks un īstā reize.
— Tauku āderes?
— Jā. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja runa ir par sniega ceļu.
— Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.
— Nekad neesi dzirdējis? Nu tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad darbiņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies, kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lielajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.
— Pie vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bij lēls kā bifēls. Ar viņu pa Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un viņi gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lelais vīrs drīz pēkusa loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, atpūšas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām segām. Nekad es nav tik lēlu tēviņu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki, — tauku ādere. Goda vārds.