— Bet kā tad Akselis Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļi, bija atstājis dziļu ietekmi uz raktuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslēpumainajiem austrumiem.
— Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļajiem Ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi saņēmās, — Betlzs papildinaja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dūšīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rūpējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne zemes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.
— Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.
— Tas nav tas. Tas ir …
— Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes, — jūs te runājat par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jus runājat pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi talu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nācās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sievieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogājām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem Ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mīlestība bija dižena mīlestība — vairak par to cilvēks nekā nevar pateikt.
Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta skalojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti meklēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķermenim.
— Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu mantojis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela patiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst aukstumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uzzinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mēroju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Carlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?
Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi piekrita.
— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ce|ā nopirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cii- ketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens attekas galā. Mana sirds netiecās pēc šīs sievietes, mani nepie- vilka viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aizņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek, ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pasuku.
Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uzņēma uz kara kuģa kopā ar nartām, suņiem un sažāvētu pārtiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz ziemeļiem, uz Beringa jūras ziemas ledāju robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es saņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, to zemju kartes, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Sie ziņojumi bija aizzīmogoti un prasmīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lielās Makenzij as. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.
Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Makenzijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devāmies uz dienvidiem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ceļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kājām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan airiem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cilvēkam sabiedrības aģents bija izsniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūkgaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušas sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi slimoja ar skorbutu.
Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmies pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem Ūdeņiem un jāpastāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Septiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinca misijai pie jūras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labako no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»