Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džcfs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ceļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai gadījumā, ja es ceļa pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es varēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkijs, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uzsākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.
Jūs jau paši esat bridusi pa svaigu sniegu un pūlējušies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums nav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mocībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie- suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltas upes mūsu trīs nartas kļuva par divām nartām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pametuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.
Neviena sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstat Garo Džefu, kas, ceļojuma sabeigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klat. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.
Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinca misijas pie jūras.
Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tas sadzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pārklājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprādzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dziļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem nenāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās laboties, bet lauza vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju paciešanu un tauku āderi.
Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt nartas un vakaros izjūgt no tam. Un viņa saudzēja suņus. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pasuka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi saprotams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.
Šis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz nartām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot nartas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikās tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz nartām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs paķircinaja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garam. Vakarā mēs ierīkojam apmetni, nolikām atsevišķi viņam pienākošos pārtikas daļu un izklājām viņa kažokādas. Tāpat mēs uzkūrām lielu ugunskuru, lai viņš to varētu saskatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties, stenēdams un gaudodams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet ari mēs ar Pasuku bijām ceļa nomocīti un piekusuši, un vārgi aiz bada. Taču mēs paveicām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betlzs. Tomēr mēs arvien godīgi devām šim vīram pārtiku^ kas tam pienācās.
Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebarža ezera esot pāršķēlies un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tupot pie tā līdz rītam. Šiem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tālāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi gra- sijas nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.