Tagad man bija trīs suņi un vienas nartas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudrāk, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes ne- būtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātis. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aizturētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.
Trīsdesmitjūdžu upē straume skrēja ātri un bija izgrauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi caurumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vajējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras nartām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti gadījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgaja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet iiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju nartas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pārtrūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.
Nākamajā rīiā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri. Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja mani. Pasu- kas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vā- šainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājam. Garais Džefs zvērēja, ka miršot, ja būšot 110 jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažokādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmer. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie skatīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā brālis Betlzs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.
Sitka Čārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gabaliņus skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klausoties, kā suni āra aukstumā skaļi izpauž savas ciešanas.
— Un dienu pēc dienas mēs gājām garam abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinājām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Salos Ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūkstot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot mokasīnu strēmelītes un ēdot tās. Daudz jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija svešinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divi miegi? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņam atlika tikai doties uz priekšu.
Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka arī mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Šim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai sakniebās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie Ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis virs aizgāja Klusumā uz Pellijas pusi. Tonakt viņa raudāja. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas nevarēja būt no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Ta es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievietes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.
Dzīve ir dīvaina. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tas dīvainība nevis mazinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzīvot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzraušas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Dzīvot ir grūti. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirmgalvis izdveš savu pēdējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; tomēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpakaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.