Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pārņēma neprāts, es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērēdams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdas acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cilvēkiem Sitka Čārlijs ir staigājis godā, un arvien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aizmirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jūdzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to labāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»
Un, kad viņa bija izdzisusi manās rokās, cs piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas sniegkur- pcs un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās aiz vājuma, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un dejoju, kamēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un ducināja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani modināja. Kad es sagrīļojos un pakritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpakaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks, kuram aptumšots prāts, kurš skata dīvainas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es nonācu Heinca misijā pie jūras.
Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abas pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.