— Mēs gribam, — delikāti iestarpināja misters Grents, — dot iespēju visām Zemei uzticīgajām kolonijām piedalīties izšķirošajā cīņā par impēriju. Un esam pārliecināti, ka jūs nenoraidīsit mūsu priekšlikumu.
— Protams, nenoraidīšu, — mērs iesaucās. — Protams, protams! Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunieši ļoti priecāsies… Tiesa, viņi nav nekādi lielie speciālisti šādās lietās, toties atjautības puišiem netrūkst. Domāju, ka viņi ātri iemācīsies …
— Redzat nu, — inspektors pievērsās misteram Grentam. — Sešdesmit, septiņdesmit, varbūt pat vesels simts rekrūšu. To, vai zināt, nevar uzskatīt par laika šķiešanu.
Taču misters Grents joprojām bija noskaņots skeptiski.
Inspektors kopā ar padomnieku devās uz mēra māju, lai mazliet iestiprinātos. Viņus pavadīja četri kareivji. Pārējie četri aizgāja paklaiņot pa ciematu. Un klaiņojot viņi itin mierīgi pievāca visu, kas gadījās pa rokai …
Toms patvērās tuvējā mežā, lai vēlreiz rūpīgi pārdomātu savu uzdevumu.
Vakara krēslā misis Aldare, bailīgi atskatīdamās, izgāja no mājas un drīz atstāja aiz muguras ciemata pēdējās ēkas. Eda Aldara sieva bija kārna, jau sirmot sākusi gaišmate. Par spīti podagriskajam celim, viņa kustējās ļoti veikli.
— Atnesu tev pusdienas, — misis Aldare, ieraudzījusi Tomu, sacīja un nolika zemē ar rūtainu lakatu apsegtu groziņu.
— Pusdienas? … Paldies, — Toms atbildēja, izbrīnā iepletis acis, — tev tas nemaz nebija jādara.
— Kā tad nebija? Mūsu krodziņš taču ir tā sliktu slavu iemantojusī vieta, kurā tev jāuzturas! Tāpēc mums arī jāatbild un jārūpējas par tevi. Starp citu, mērs lika tev kaut ko pateikt.
Toms bija piestūķējis pilnu muti un, nespēdams izrunāt ne vārda, uzlūkoja misis Aldari.
— Mērs lika pateikt, lai tu pasteidzoties ar slepkavību. Pagaidām viņš vazā aiz deguna inspektoru un šo riebīgo punduri Grentu. Bet agri vai vēlu viņam vajadzēs atskaitīties. Par to nevar būt šaubu.
Toms palocīja galvu.
— Kad tu to izdarīsi, Tom? — Misis Aldare, koķeti pieliekusi galvu, palūkojās uz viņu.
— Tas tev nav jāzina, — Toms atbildēja.
— Kā tad nav jāzina? Es taču esmu nozieguma līdzdalībniece! — Misis Aldare pienāca viņam cieši klāt.
— Jā, tev taisnība, — Toms piekrita. — Labs ir. Es izdarīšu to šovakar, tikko satumsīs. Pasaki Billam Mālderim, ka atstāšu visus pirkstu nospiedumus, cik vien izdosies, un arī dažādus lietiskus pierādījumus.
— Labi, Tom, — misis Aldare teica. — Lai dievs tev palīdz!
Gaidīdams tumsu, Toms no mežmalas sekoja visam, kas notiek ciematā. Viņš redzēja, ka gandrīz visi kareivji ir piedzērušies un staigā pa ciemu ar tādiem ģīmjiem, it kā citu cilvēku pasaulē nebūtu. Viens no kareivjiem izšāva gaisā un nobiedēja mazos, pūkainos zālēdājus zvēriņus daudzu jūdžu apkārtnē.
Inspektors un misters Grents joprojām kavējās mēra mājā.
Beidzot satumsa. Toms ielavījās ciematā, paslēpās šaurā šķērsieliņā starp divām mājām un cieši satvēra nazi.
Pa ielu kāds tuvojās. Toms pamēģināja atcerēties metodes, kuras pielieto slepkavas, bet galva šķita tukša kā izslaucīta. Toms zināja tikai vienu: slepkavība ir jāpastrādā pēc iespējas ātrāk! Kā viņš to izdarīs, galu galā nebija svarīgi.
Cilvēks nāca arvien tuvāk. Viņa augums jau bija labi saskatāms pret naksnīgajām debesīm.
— Ā, tas esi tu, Tom! — mērs iesaucās un, paskatījies uz nazi, piebilda: — Ko tu te dari?
— Jūs uzdevāt man kādu nogalināt, un es tagad …
— Es taču neteicu, lai tu nogalini mani. — Mērs sāka kāpties atpakaļ. — Mani nedrīkst!
— Kāpēc nedrīkst?
— Nu, pirmkārt, kādam ir jāuzņem inspektors. Viņš mani gaida, un viņam jāparāda …
— To var izdarīt arī Bills Mālderis. — Toms sagrāba mēru aiz apkakles un piegrūda viņam nazi pie rīkles. —• Man personiski pret jums, protams, nav nekādu pretenziju …
— Pagaidi! — mērs iekliedzās. — Ja tev personiski pret mani nav pretenziju, tas nozīmē, ka nav arī slepkavības motīva!
Toms nolaida nazi, taču joprojām turēja mēru aiz apkakles.
— Motīvu galu galā varētu izdomāt. Es, piemēram, ļoti dusmojos uz jums, kad jūs iecēlāt mani par noziedznieku.
— Bet tas taču bija mērs, kas iecēla tevi, vai ne?
— Nu, protams, kas gan cits …
No tumšās šķērsielaš mērs izvilka Tomu zvaigžņu gaismas pielietā klajumā.
— Skaties!
Toms iepleta muti. Mēram kājās bija garas, rūpīgi izgludinātas bikses ar ideāli taisnu vīli, mugurā — mundieris, kuru rotāja spožas medaļas, uz pleciem — divas zvaigžņu rindas ar desmit zvaigznēm katrā, un galvā — ar zelta tresi nošūta cepure, kas atgādināja lidojošu komētu.
— Redzi, Tom? Es vairs neesmu mērs. Es tagad esmu ģenerālis!
— Kāda starpība? Ģenerālis un mērs taču ir viena un tā pati persona.
— Tikai ne no formālā viedokļa! Tu diemžēl esi palaidis garām ceremoniju, kas notika šodien pēc pusdienas. Inspektors paziņoja, ka sakarā ar manu oficiālo iecelšanu ģenerāļa pakāpē man tagad jāvalkā ģenerāļa mundieris. Ceremonija norisinājās nepiespiestā un draudzīgā atmosfērā. Mūsu ciemiņi smaidīja un samirkšķinājās …
Toms pavicināja nazi tā, it kā grasītos izķidāt zivi.
— Apsveicu, — viņš ar neviltotu sirsnību teica. — Taču jūs bijāt mērs, kad iecēlāt mani par noziedznieku, tāpēc motīvs paliek spēkā.
— Bet tagad tu nenogalini mēru! Tu nogalini ģenerāli! Un tā vairs nav slepkavība.
— Nav slepkavība? — Toms jautāja. — Kas tad tas ir?
— Redzi, ģenerāļa nogalinašanu parasti kvalificē ka dumpi!
— O! — Toms nolaida nazi, tad palaida vaļā apkakli. — Lūdzu piedošanu!
— Nekas, nekas, viss kārtībā, — sacīja mērs. — Tā ir pilnīgi piedodama kļūda. Jo, redzi, es par to esmu lasījis grāmatās, bet tu neesi. Tev līdz šim nebija vajadzības to darīt. — Viņš dziļi, ar manāmu atvieglojumu, uzelpoja. — Nu gan laikam būs jāiet. Inspektors lūdza sagatavot jauniesaucamo sarakstu.