Toms nokliedza viņam pakaļ:
— Vai jūs esat pārliecināts, ka ir nepieciešams kādu noslepkavot?
— Pilnīgi pārliecināts! — mērs, pielikdams soli, atbildēja. — Tikai, protams, ne mani!
Toms aizbāza nazi aiz jostas.
Tikai ne mani! Kurš gan tā neteiks? Un tomēr viņam kāds jānogalina. Jā, bet kas? Nogalināt pats sevi viņš nevar. Tā būtu pašnāvība, un par slepkavību to, dabiski, neviens neatzītu.
Tomam pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš centās aizmirst, ka uz brīdi bija visai reāli iztēlojies slepkavības ainu. Neko darīt, ar doto uzdevumu viņam jātiek galā!
Ieliņā kļuva dzirdami soļi.
Cilvēks nāca arvien tuvāk. Toms pietupās, sasprindzināja muskuļus un sagatavojās lēcienam.
Parādījās misis Meldere. Viņa atgriezās mājās no tirgus un nesa somu ar dārzeņiem.
Toms sacīja sev, ka nav svarīgi, vai tā ir misis Meldere vai kāds cits. Viņš tomēr nespēja atkratīties no atmiņām par šīs vecās, laipnās sievietes nebeidzamajām sarunām ar viņa nelaiķi māmiņu. Šā vai tā — izrādījās, ka viņam nav ne mazākā iemesla nogalināt misis Melderi.
Vecenīte pagāja garām, pat nepamanījusi Tomu.
Viņš nogaidīja vēl pusstundu. Tumšajā šķērsieliņā atkal parādījās kāds siluets. Toms pazina Maksi Audēju.
Maksis Tomam allaž bija paticis. Protams, tas vēl nenozīmēja, ka nevares atrast motīvu, lai šo cilvēku nogalinātu. Taču, par spīti visām pūlēm, motīvs kā neradās, tā neradās. Toties Toms atcerējās, ka Maksim ir sieva un pieci bērni, kas viņu ļoti mīl un sāpīgi pārdzīvos viņa nāvi. Toms nevēlējās, lai Bills Mālderis viņam pārmestu nemotivētu slepkavību, un tāpēc atkāpās dziļāk ēnā, ļaudams Maksim netraucēti paiet garām. Drīz ieliņā parādījās trīs brāļi Namdari. Šie vīri uzvandīja Toma dvēselē pārāk mokošas atmiņas. Arī
Namdariem viņš ļāva paiet garām. Beidzot šķērsielā iegriezās Rodžers Pārcēlājs.
Tomam nebija iemesla-, nogalināt Rodžeru, kaut arī viņi nekad īpaši nebija draudzējušies. Tiesa, Rodžeram nebija bērnu un par viņa sievu būtu grūti teikt, ka tā pārāk pieķērusies vīram. Varbūt ar šiem faktiem pietiks, lai Bills Mālderis saskatītu tajos slepkavības motīvu?
Toms saprata, ka nepietiks … Un ka ar visiem pārējiem ciema iedzīvotājiem būs tāpat. Viņš taču izaudzis šo cilvēku vidū, allaž dalījies viņu priekos un bēdās — kādi gan te varētu būt slepkavības motīvi?!
Bet nogalināt ir nepieciešams. To prasa viņam izsniegtā pilnvara. Nedrīkst taču pievilt sava ciema iedzīvotāju uzticību! Un tai pašā laikā Toms juta, ka nespēs to izdarīt.
«Pagaidi!» viņš spējā uzbudinājumā nodomāja. «Var noslepkavot inspektoru!»
Motīvi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums nekā nosist mēru… Protams, mērs tagad ir arī ģenerālis, bet ģenerāļa nogalināšanu labākajā gadījumā kvalificēs kā dumpi. Un, pat ja mērs joprojām būtu tikai mērs, inspektors ir daudz solīdāks upuris. Toms viņu noslepkavos, lai izceltos, lai izpelnītos nevīstošu slavu! Šī slepkavība pierādīs, cik ļoti uzticīga kolonija ir metropoles tradīcijām. Un visa Zeme tad brīnīsies: «Uz Jaunās Dilaveras noziedzība ieguvusi tik plašu vērienu, ka tur kļuvis bīstami rādīties. Kāds nezināms noziedznieks vienkārši ņēmis un nositis mūsu inspektoru, tiklīdz tas parādījies šai kolonijā! Visā kosmosā diezin vai izdosies atrast otru tik briesmīgu slepkavu!»
Tā neapšaubāmi būs visefektīvākā slepkavība, kādu vien var izdarīt, domāja Toms. Slepkavība, uz kādu spējīgs tikai īsts sava aroda meistars.
Šīs domas spārnots, Toms steigšus devās uz mēra māju. Pa atvērto logu viņš sadzirdēja sarunas fragmentus.
— … ļoti pasīva tautiņa, — sacīja misters Grents.
— Es pat teiktu, bikla.
— Ne sevišķi vērtīga īpašība, — inspektors piezīmēja. — It īpaši karavīriem.
— Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem atpalikušajiem zemniekiem? Labi vēl, ka mums izdevies savervēt nedaudz rekrūšu. — Misters Grents skaļi nožāvājās.
— Sardze, mierā! Mēs dodamies atpakaļ uz kuģi…
Sardze! Toms to bija pavisam aizmirsis. Viņš bažīgi
palūkojās uz savu nazi. Ja kāds metīsies virsū inspektoram, sargi neapšaubāmi sagrābs uzbrucēju/ iekams slepkavība būs pastrādāta. Šie vīri laikam ir speciāli apmācīti.
Protams, ja Tomam būtu tādi ieroči kā viņiem . ..
Mājā atskanēja soļu troksnis. Toms steigšus devās tālāk.
Tirgus tuvumā viņš ieraudzīja pietempušos kareivi, kas sēdēja uz mājas lieveņa un kaut ko klusi dungoja. Pie viņa kājām mētājās divas tukšas pudeles; šautenes siksna bija nevērīgi pārmestā pār plecu. Toms piezagās tuvāk, izvilka rundziņu, savicināja to un, ..
Viņa ēna acīmredzot bija saistījusi kareivja uzmanību. Kareivis pieliecās,-izvairīdamies no rungas sitiena, un ar šautenes laidi iezvēla Tomam pa ribām. Tad viņš pielika šauteni pie pleca. Toms samiedza acis un izsvieda abas kājas uz priekšu. Spēriens notrieca kareivi zemē, un, iekams viņš paspēja piecelties, Toms gāza viņam ar rungu.
Pataustījis kareivim pulsu (nebija jēgas nogalināt kuru katru) un konstatējis, ka tas ir pilnīgi apmierinošs, Toms paņēma šauteni, izpētīja, kas un kādā virzienā spiežams vai kustināms, un devās meklēt inspektoru.
Viņš to ieraudzīja ceļā uz nolaišanās laukumu. Inspektors kopā ar Grentu gāja pa priekšu, bet sargkareivji steberēja viņiem nopakaļ.
Ātri un klusi lavīdamies caur krūmu biezokni, Toms aizvien vairāk tuvojās procesijai, līdz beidzot panāca Grentu un inspektoru. Tad viņš notēmēja, bet rādītājpirksts nezkādēļ sastinga uz šautenes gaiļa …