— Jūs esat pārāk devīgs … — Gudmens mēģināja protestēt.
— Nieki. Bet sakiet, — vai jums nav radusies vēlēšanās kļūt par imigrācijas ministru? Darbiņš viegls, nekāda birokrātisma, saīsināta darba diena, laba alga. Nē? Domājat par virsprezidenta posteni? Nu, tādā gadījumā es jums neko nepārmetu.
Melits parakņājās kabatās un izņēma divas atslēgas.
— Luk, ši ir no parades ieejas, bet otra — no sētas durvīm. Adrese iegravēta. Māja mēbelēta un apgādāta ar visu nepieciešamo, ieskaitot jaunu dersinģeneratoru.
— Dersinģeneratoru?
— Protams. Pie mums, uz Tranajas, neviena māja netiek uzskatīta par gatavu, kamēr tajā nav iebūvēts dersinģenerators.
— Es jau sen gribēju pajautāt, kādā nolūkā jūs izmantojat stasisu, — Gudmens piesardzīgi teica.
— Dersinlaukā mēs turam sievas, — Melits atbildēja. — Es domāju, ka jums tas ir zināms.
— Jā, — Gudmens sacīja. — Bet kāpēc?
— Kāpēc? — Melits sarauca pieri. Tāds jautājums viņam acīmredzot nekad, nebija ienācis prātā. — Kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Laikam tāpēc, ka tā ir pieņemts; izveidojusies tradīcija un turklāt ļoti loģiska. Kuram vīram gan varētu patikt, ka sieva visu laiku ir viņam blakus un pļāpā bez mitas dienu un nakti?
Gudmens pietvīka. Kopš pirmās tikšanās ar Zannu viņš pastāvīgi domāja par to, cik labi būtu, ja viņa vienmēr, dienu un nakti, atrastos viņam blakus.
— Manuprāt, tas nav sevišķi taisnīgi attiecībā pret sievietēm, — Gudmens piezīmēja.
Melits iesmējās.
— Dārgais draugs, jūs, kā redzu, sludināt dzimumu vienlīdzību. Bet šī teorija jau sen ir gāzta no pjedestāla. Vīrieši un sievietes, varat šo problēmu aplūkot no kāda viedokļa vēlaties, tomēr nav gluži viens un tas pats. Nezinu, ko jums mēģināja iekalt uz Zemes, bet vīrieši visai būtiski atšķiras no sievietēm. Kas ir labs vīrietim, ne vienmēr ir labs arī sievietei.
— Un tāpēc jūs izturaties pret viņām kā pret zemākiem radījumiem, — Gudmenā atkal ierunājās reformatora asinis.
— Nekā tamlīdzīga. Mēs izturamies pret sievietēm citādi nekā pret vīriešiem, bet ne jau nu kā pret zemākiem radījumiem. Katrā ziņā viņas pret šādu izturēšanos neiebilst.
— Tikai tāpēc, ka neko labāku nav redzējušas. Vai ir tāds likums, kas prasa, lai sievu ieslodzītu dersinlaukā?
— Protams, nav. Saskaņā ar mūsu ieražām jums katru nedēļu zināmu laiku jāļauj sievai atrasties ārpus stasisa. Nav labi nabaga sievieti turēt pilnīgā izolācijā.
— Bez šaubam, tas nav labi, — Gudmens sarkastiski piebilda. — Arī viņai taču jāļauj kādu laiciņu padzīvot.
— Pilnīgi pareizi, — Melits, nepamanījis sarkasmu, teica. — Jūs drīz vien apgūsit šo tehniku.
Gudmens piecēlās.
— Tas būtu viss?
— Manuprāt, jā. Vēlu sekmes un tā tālāk, un tamlīdzīgi.
— Pateicos, — Gudmens sausi atbildēja, pagriezās un izgāja no kabineta.
Dienas otrajā pusē virsprezidents Borgs Nācijas pilī personīgi-salaulāja Marvinu Gudmenu ar Zannu Vleju un pēc tam kaislīgi noskūpstīja līgavu. Ceremonija bija brīnišķīga; to apēnoja tikai viena detaja.
Borga kabinetā pie sienas karājās šautene ar teleskopisku tēmēkli un trokšņa slāpētāju — tieši tāda kā Melita kabinetā. Un gluži tāpat nebija saprotams, kādam nolūkam šis ierocis kalpo.
Borgs paaicināja Gudmenu sānis un jautāja:
— Nu kā, vai esat jau apdomājis manu priekšlikumu?
— Es vēl arvien par to domāju, — Gudmens teica. — Taisnību sakot, man negribas ieņemt valsts amatu…
— To neviens negrib.
— …bet Tranajai acīmredzami nepieciešamas dažas reformas. Un šķiet, ka mans pienākums ir pievērst šim apstāklim iedzīvotāju uzmanību.
— Lūk, tā ir pareiza pieeja, — Borgs uzslavēja Mar- vinu. — Mums jau sen nebija īsti uzņēmīga virsprezi- denta. Kāpēc jums tūlīt nestāties amatā? Tad jūs varētu medusmēnesi netraucēti pavadīt Nācijas pilī.
Kārdinājums bija liels. Gudmens tomēr negribēja medusmēnesī uzņemties papildu pienākumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka virsprezidenta postenis viņam praktiski jau bija rokā. Ja Tranaja savā pašreizējā gandrīz utopiskajā stāvoklī eksistēja tik daudz gadu, tad nebija šaubu, ka tā noturēsies.vēl dažas nedējas.
— Es galīgi izlemšu to, kad būšu atgriezies no kāzu ceļojuma, — Gudmens atbildēja.
Borgs paraustīja plecus.
— Neko darīt, kādu laiku man vēl būs jānes šis slogs. Jā, piedodiet, gandrīz būtu aizmirsis.
Viņš pasniedza Gudmenam aizzīmogotu aploksni.
— Kas tur iekšā?
— Visparastākais standartpadoms, vairāk nekā, — teica Borgs. — Steidzieties, līgava gaida jūs.
— Ātrāk, Marvin! — Zanna sauca. — Mēs nokavēsim …
Gudmens steigšus sekoja Zannai uz limuzīnu.
— Laimīgi! — viņiem uzsauca vecāki.
— Laimīgi! — iesaucās Borgs.
— Laimīgi! — piebalsoja Melits ar sievu un visi pārējie viesi.
Ce|ā uz kosmodromu Gudmens atplēsa aploksni un izlasīja tajā ielikto lapiņu.
PADOMS JAUNAJAM VĪRAM
Jūs tikko apprecējāties un, dabiski, gaidāt, ka dzīve sniegs jums laulības svētlaimi. Un tas ir gluži pareizi, jo laimīga laulība ir veselīgas valsts pamats. Taču ar vēlēšanos vien nepietiek. Laba ģimene nebūt nav debesu dāvana: par laimīgu ģimeni ir jācīnās!
Iegaumējiet, jūsu sieva ir dzīva būtne un viņai jādod zināma brīvība; uz to viņai ir neatņemamas tiesības. Mēs ieteicam jums vismaz reizi nedēļā izlaist viņu no dersinlauka. Ilgstoša atrašanās stasisā nelabvēlīgi ietekmēs viņas kustību koordināciju, sabojās sejas krāsu, un tas būs nepatīkami jums abiem.