2anna bija laba, uzticama sieva. Viņa laikā gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas, vakaros allaž bija laipna un līdzjūtīgi uzklausīja vīra žēlošanos par grūtībām darbā. Dienā viņa raudzījās, lai roboti kārtīgi uzkoptu māju. Tas viss prasīja augstākais stundu. Pēc tam viņa lasīja grāmatas, cepa pīrāgus, adīja un iznīcināja robotus — parasti trīs četrus nedēļā.
Marvinu šis fakts mazliet satrauca. Bet katram cilvēkam galu galā nepieciešams savs vaļasprieks, un viņš varēja atļauties palutināt sievu, jo robotus saņēma ar prāvu atlaidi.
Kamēr Gudmena projekts šķita bezcerīgi iestrēdzis nobeiguma stadijā, cits izgudrotājs, Dats Hergo, radīja īpatnēju sistēmu kustību kontrolei. Tā pamatojās uz kontržiroskopa principa un deva iespēju robotam ienākt istabā ar gandrīz desmit grādu sānsveri. (Pētījumu daļa bija noskaidrojusi, ka viskaitinošākā sānsvere, kas tehniski vēl ir pieļaujama, vienlīdzīga tieši desmit grādiem.) Data Hergo kibernētiskā iekārta lika robotam šad tad sašūpoties, it kā tas būtu iereibis. Tiesa, no robota rokām nekas neizkrita, taču radās iespaids, ka vēl mirklis un viss nesamais nokritīs uz grīdas un sašķīdīs drumslas.
Š0 izgudrojumu, saprotams, apsveica kā ievērojamu soli uz priekšu antipilnveidojumu jomā. Gudmenam izdevās iemontēt savu čīkstošo mezglu jaunizgud- rotajā kontroles sistēmā. Zinātniski tehniskie žurnāli līdzās Data Hergo vārdam minēja arī viņa vārdu.
Jaunais robota modelis izraisīja īstu sensāciju.
Pienāca brīdis, kad Gudmens nolēma aiziet no rūpnīcas un stāties Tranajas virsprezidenta amatā. Viņš juta, ka tas ir viņa pienākums pret tranajiešiem. Ja Zemes cilvēka atjautība un zināšanas tik labi noderēja antipilnveidošanas darbā, tās neapšaubāmi vēl daudz labāk noderēs, lai veicinātu pilnveidošanas procesu. Tranaja ir tuvu Utopijai. Kad viņš pārņems vadības stūri savās rokās, planēta noies pēdējo ceļa posmu, kas to šķir no absolūtās pilnības.
Marvins devās pie Melita, lai ar viņu apspriestu šo plānu.
— Kaut ko grozīt, manuprāt, vienmēr ir iespējams,— Melits dziļdomīgi teica. Imigrācijas ministrs sēdēja pie loga un laiski vēroja garāmgājējus. — Tiesa, mūsu pašreizējā sistēma pastāv jau ilgus gadus un rezultāti ir teicami. Nezinu, ko jūs te varētu uzlabot. Piemēram, mums nav noziedzības …
— Tāpēc, ka jūs .to esat legalizējuši, — Gudmens iebilda. — Jūs vienkārši izvairāties risināt problēmas.
— Mums ir cita pieeja. Nav nabadzības …
— Tāpēc, ka visi laupa. Un nav veco ļaužu problēmas tāpēc, ka valdība pārvērš sirmgalvjus par ubagiem. Sakiet, ko gribat, bet, pēc manām domām, šeit daudz kas būtu uzlabojams un pārkārtojams.
— Varbūt jums taisnība. Lai gan es … — Melits pēkšņi apklusa, metās pie sienas un paķēra šauteni. — Tas ir viņš!
Gudmens paskatījās pa logu. Gar Idrigbildingu steidzās cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citiem. Pēkšņi atskanēja apslāpēts klakšķis. Gudmens ieraudzīja, ka cilvēks sagrīļojas un nokrīt uz ietves.
Melits bija viņu nošāvis ar savu beztrokšņa ieroci.
— Kādēļ jūs to izdarījāt? — Gudmens, pārsteigts un bezgala izbrīnījies, jautāja.
— Tas bija potenciāls slepkava, — Melits atbildēja.
— Ko?
— Protams, mums nav atklatas noziedzības, bet cilvēki vien mēs esam, tāpēc valdībai jārēķinās ar šādu noziegumu potenciālo iespējamību.
— Ko tad īsti viņš nodarījis, ka atzīts par potenciālu slepkavu?
— Noslepkavojis piecus, — Melits paskaidroja.
— Bet… velns parāvis, tas taču ir netaisnīgi! Jūs viņu neapcietinājāt, netiesājāt, viņš nevarēja aprunāties ar advokātu …
— Nu un tad? — Melits, mazliet sapīcis, jautāja. — Mums šeit nav ne policijas, ne tiesu. Bet vai tāpēc man būtu mierīgi jānoskatās, kā viņš turpina slepkavot cilvēkus? Pēc mūsu definējuma, slepkava ir tas, kas nogalinājis desmit cilvēkus, bet viņš jau bija tuvu šai robežai. Tādos apstākļos es taču nevarēju sēdēt, salicis rokas klēpī. Mans pienākums — aizstāvēt iedzīvotājus. Varat ticēt, esmu iepriekš rūpīgi ievācis visas nepieciešamās ziņas.
— Un tomēr tas ir netaisnīgi! — Gudmens nepiekāpās.
— Vai tad es saku, ka taisnīgi? — Melits savukārt paaugstināja balsi. — Un vispār, kāds sakars Utopijai ar taisnību?
— Vistiešākais! — Gudmens centās apspiest
sašuiumu. — Taisnīgums ir cilvēka cieņas pamats, cilvēki vēlas …
— Skaļi vārdi, — Melits sacīja, un viņa sejā atkal ievilkās labsirdīgs smaids. — Pacentieties būt reālists. Mēs esam radījuši Utopiju cilvēkiem un nevis svētajiem, kuriem tā nav vajadzīga. Mums jārēķinās ar cilvēku reālajiem trūkumiem un nevis jāizliekas, ka tādu nav. Mūsuprāt, policijas aparāts un likumdošanas sistēma rada atmosfēru, kas tikai veicina noziedzību. Ticiet man, tad jau labāk vispār neatzīt noziegumu pastrādāšanas iespēju. Katrā ziņā tautas lielum lielais vairākums atbalsta šo viedokli.
— Bet, ja nu tomēr gadās sadurties ar noziegumu, kā tas neizbēgami mēdz būt…
— Sadurties gadās vienīgi ar nozieguma potenciālu iespēju, — Melits stūrgalvīgi aizstāvēja savu pozīciju. — Un tas notiek daudz retāk, nekā jūs domājat. Kad tāda iespēja rodas, mēs to likvidējam ātri un vienkārši.
— Nogalinot nevainīgu?
— Nevainīgu nogalināt mēs nevaram. Tas ir izslēgts.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka saskaņā ar mūsu definīcijām un nerakstītajiem likumiem ikviens cilvēks, kuru likvidējis varas pārstāvis, ir potenciāls noziedznieks.
Marvins dažas mirjūtes klusēja, tad teica: