— Redzu, ka valdībai šeit ir lielāka vara, nekā man bija licies.
— Jā, — Melits piekrita, — bet ne tik liela, kā jūs iedomājaties.
Gudmens ironiski pasmīnēja.
— Vai es vēl varu kļūt par virsprezidentu? …
— Protams! Un bez jebkādiem noteikumiem. Gribat?
Gudmens kļuva domīgs. Vai tiešām viņš to vēl grib?
Bet kādam taču ir jāvalda! Kādam jāaizstāv tauta. Radam jāīsteno nepieciešamās reformas šai utopiskaja trako namā.
— Jā, es gribu …
Durvis atsprāga vaļā un kabinetā iedrāzās virsprezi- dcnts Borgs.
— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Jūs šodien pat varat pārcelties uz Nācijas pili. Gaidīdams jūsu lēmumu, es jau pirms nedēļas sakravāju mantas.
— Acīmredzot vajadzēs izpildīt dažas formalitātes…
— Nekādu formalitāšu, — Borgs atbildēja; viņa ģīmis bija tik stipri nosvīdis, ka laistījās saulē. — Absolūti nekādu. Es nodošu jums prezidenta medaljonu, pēc tam aiziešu uz Politisko vērtējumu biroju, izsvītrošu savu vārdu no sarakstiem un ierakstīšu jūsējo vietā.
Gudmens palūkojās uz Melitu. Imigrācijas ministra apaļā seja šķita necaurredzama kā akmens maska.
— Esmu ar mieru, — Gudmens sacīja.
Borgs satvēra medaljona ķēdīti un sāka vilkt to pāri kaklam.
Šai mirklī medaljons eksplodēja.
Gudmens ar šausmām ieraudzīja asiņainu masu tur, kur nupat vēl bija bijusi Borga galva. Dažas sekundes virsprezidents stāvēja kājās, tad sagrīļojās un nogāzās zemē.
Novilcis žaketi, Melits uzmeta to virsū nelaiķa ķermenim. Gudmens dažus soļus atkāpās un atkrita krēslā. Viņa lūpas kustējās, taču nespēja izdvest ne skaņas.
— Cik žēl, — Melits ierunājās. — Tik maz laika bija atlicis līdz prezidenta pilnvaru notecēšanai! Es viņu brīdināju, lai neizsniedz licenci jauna kosmodroma celtniecībai. Pilsoņi tam nepiekritīs, es viņam teicu. Bet viņš bija pārliecināts, ka mūsu ļaudis vēlas, lai uz Tranajas būtu divi kosmodromi. Kā redzat, viņš ir kļūdījies.
— Vai jūs gribat teikt… tas ir… ka …
— Visi valsts ierēdņi, — Melits paskaidroja, — nēsā medaljonu — varas simbolu, kas pildīts ar tesiju; tā ir sprāgstviela, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis. Lādiņa detonators tiek iedarbināts pa radio no Politisko vērtējumu biroja. Šī iestāde, kā jūs zināt, ir pieejama katram pilsonim, kas vēlas izteikt neapmierinātību ar valdības darbu. — Melits nopūtās. — Bēdīgs notikums. Tas uz visiem laikiem atstās kauna traipu nabaga Borga biogrāfijā.
— Jūs atļaujat cilvēkiem izteikt savu neapmierinātību, uzspridzinot ierēdņus? — Gudmens izbijies nokunkstēja.
— Tā ir vienīgā patiesi efektīvā metode, — Melits iebilda. — Kontrole un līdzsvars. Gluži tāpat kā tauta ir mūsu varā, mēs esam tautas varā.
— Tad, lūk, kādēļ viņš gribēja, lai es ātrāk pārņemu virsprezidenta posteni! Bet kāpēc mani par to nebrīdināja?
— Jūs nejautājāt, — Melits, tikko manāmi smaidīdams, atbildēja. — Vai tiešām šis notikums jūs tik ļoti sabiedēja? Jūs taču zināt, ka politiskas slepkavības ir iespējamas uz jebkuras planētas, valdot jebkurai valdībai. Mēs tikai cenšamies tās izmantot konstruktīvi. Mūsu sistēmas apstākļos tauta nekad nezaudē kontaktu ar valdību, bet valdība savukārt nemēģina piesavināties diktatora pilnvaras. Ikviens var izmantot savas tiesības un apmeklēt Politisko vērtējumu biroju, bet jūs brīnīsities, uzzinājis, cik reti ļaudis šīs tiesības izmanto. Protams, vienmēr atradīsies zināms skaits karstgalvju …
Gudmens piecēlās un, cenzdamies neskatīties uz Borga līķi, atvēra durvis.
— Vai tad jūs vairs negribat kļūt par virsprezi- dentu? — Melits jautāja.
— Nē!
— Cik tas gan raksturīgi jums, Zemes cilvēkiem, — Melits skumji piezīmēja. — Jūs gribat iegūt varu un pie tam neuzņemties ne mazāko risku. Pilnīgi aplama attieksme pret valstsvīra pienākumiem!
— Var jau būt, ka jums taisnība, — Gudmens sacīja. — Lai nu kā, bet esmu laimīgs, ka laikus visu to uzzināju …
Kad Marvins bija atgriezies mājās, viņa galvā valdīja neatšķetināms juceklis. Kas galu galā ir Tranaja— Utopija vai gigantisks trako nams? Un vai vispār starp šiem jēdzieniem ir kaut cik būtiska atšķirība?
Pirmo reizi mūžā Gudmens sāka šaubīties: varbūt īstenot Utopiju nemaz nav vērts? Vai nav labāk tiekties pēc pilnības nekā to sasniegt? Un vai nav prātīgāk parastā dzīvē saglabāt ideālus nekā ideālā dzīvē iztikt bez tiem? Ja taisnība ir maldi, varbūt maldi ir vērtīgāki par taisnību?
Bet varbūt viss ir otrādi? Sapinies šajās domās, uztraukts un sarūgtināts Gudmens iegāja istabā un ieraudzīja tur savu sievu nepazīstama vīrieša skavās.
Šī aina iespiedās viņa atmiņā tik asi un plastiski kā palēnināta filma. Likās, ka Zannai nepieciešama vesela mūžība, lai pieceltos, sakārtotu drēbes un plaši ieplestām acīm palūkotos uz viņu. Vīrietis — glīts, slaida auguma puisis, kuru Gudmens nekad agrāk nebija sastapis, — aiz pārsteiguma šķita kļuvis mēms. Viņš nervozi pieglauda žaketes atloķus un sakārtoja manšetes.
— Ak tad šitā gan! — Gudmens noburkšķēja, šai situācijā minētais teiciens jāatzīst par vāju, tomēr bez rezultāta tas nepalika. Zanna iešņukstējās.
— Jutos vainīgs, — nepazīstamais ar pūlēm izsto- mīja. — Negaidīju, ka jūs tik ātri atgriezīsities. Jums tas droši vien ir trieciens. Man tiešām ļoti žēl…
Vienīgais, ko Gudmens tobrīd negaidīja un nevēlējās, bija līdzjūtības apliecinājumi no viņa sievas mīļākā. Nepievērsdams vīrietim nekādu uzmanību, viņš cieši uzlūkoja raudošo Zannu.
— Ko tu īsti iedomājies? — Zanna piepeši sāka kliegt. — Es biju spiesta! Tu mani nemīlēji!
— Nemīlēju tevi? Kā tu vari tā runāt!
— To pierāda tava izturēšanās!
— Es tevi ļoti mīlēju, Zanna, — Gudmens klusi teica.