— Nav taisnība! — Zanna spītīgi atmeta galvu, un viņas balss kļuva vēl spalgāka. — Padomā pats, kā tu esi pret mani izturējies. Caurām dienām liki man kver- nēt dzīvoklī, noņemties ar saimniecību, gatavot ēdienus vai tāpat vien sēdēt bez darba. Marvin, es fiziski jutu, ka novecoju. Dienu no dienas tie paši apnicīgie, muļķīgie ikdienas darbi. Un vakaros tu parasti atgriezies mājās tik noguris, ka par mani nelikies ne zinis. Tu nerunāji ne par ko citu kā par saviem stulbajiem robotiem! Tu izšķiedi manu mūžu, Marvin, izšķiedi…
Gudmenam iešāvās prātā, ka viņa sieva ir jukusi.
— Zanna, — viņš maigi sacīja, —• tāda ir dzīve. Vīrs un sieva kļūst par clraugiem. Viņi noveco kopā, viens otram līdzās. Dzīve nevar sastāvēt tikai no priekiem …
— Var gan! Pacenties to saprast, Marvin! Šeit, uz Tranajas, tas ir iespējams, vismaz sievietei…
— Nevar būt, — Gudmens iebilda.
— Pie mums sievietes dzīve ir pilna baudu un izpriecu. Uz to viņai ir tiesības, tāpat kā vīriešiem ir savas tiesības. Viņa gaida, ka iznāks no stasisa un tūdaļ viņu vedīs ciemos, aicinās uz kokteili, uz pastaigu mēnesnīcā, uz baseinu vai uz kinoteātri. — Zanna atkal iešņukstējās. — Bet tu esi viltīgs. Tev vajadzēja pārkārtot visu pēc sava prāta. Kāda muļķe es biju, uzticēdamās cilvēkam no Zemes!
Es zinu, Marvin, tā nav tava vaina, un es tev nepārmetu, ka esi dzimis uz citas planētas. Bet es gribu, lai tu saprastu. Mīlestība nav viss. Sievietei jābūt praktiskai. Taču šādos apstākļos es būtu kļuvusi par veceni, kamēr visas manas draudzenes vēl arvien butu jaunas.
— Vēl arvien būtu jaunas, — Gudmens truli atkārtoja.
— Saprotams, — vīrietis teica. — Dersinlauka sievietes nenoveco.
— Bet tas taču ir pretīgi! — Gudmens iesaucās. — Es kļūšu vecs, bet mana sieva joprojām būs jauna.
— Taisni tad tu iemācīsies pa īstam novērtēt jaunas sievietes pievilcību, — Zanna sacīja.
— Bet tu pati? — Gudmens vaicāja. — Vai tev, piemēram, patiktu vecāks vīrs?
— Viņš vēl arvien nav sapratis, — nepazīstamais piezīmēja.
— Padomā, Marvin! Tas taču ir tik vienkārši.. .Visu mūžu kopā ar tevi būs jauna, skaista sieviete, kuras vienīgā vēlēšanās — sagādāt tev prieku. Bet, kad tu nomirsi — ko tu brīnies, mīļais, visi mēs esam mirstīgi —, kad tu nomirsi, es vēl arvien būšu jauna un saskaņā ar likumu mantošu tavu naudu.
— Sāku saprast, — Gudmens norūca. — Vēl viens tranajiešu dzīves aspekts: bagāta jauna atraitne, kas bauda dzīvi.
— Saprotams! Tā ir labāk visiem. Vīrs nodzīvo savu mūžu ar jaunu sievu, kuru viņš redz tikai tad, kad to vēlas. Viņam ir pilnīga brīvība un turklāt — mājīga ģimenes ligzda. Sieviete toties ir atbrīvota no visiem ikdienas sīkumiem, materiāli nodrošināta un var vēl papriecāties par dzīvi.
— Tev vajadzēja man to pastāstīt agrak, — Gudmens žēli teica.
— Es domāju, ka tu zini, — Zanna atbildēja, — ja jau uzskatīji, ka tava metode ir labāka. Bet tagad redzu, ka tu tik un tā neko nebūtu sapratis. Tu esi tik naivs, lai gan jāatzīstas, ka tā ir viena no tavam pievilcīgajām īpašībām. — Viņa skumji pasmaidīja. — Bez tam, ja es būtu tev visu izstāstījusi, es nekad nebūtu satikusi Rondo.
Nepazīstamais paklanījās.
— Es atnesu firmas «Grea» konditorejas izstrādājumu paraugus. Varat iedomāties manu izbrīnu, kad ieraudzīju apburošu jaunu sievieti ārpus stasisa. Man šķita, ka pasaka pēkšņi pārvērtusies par īstenību. Bet cilvēks būtībā nekad netic, ka viņa sapņi piepildīsies, tāpēc, jums jāatzīst, šī laimīgā nejaušība bija divtik kārdinoša.
— Tu viņu mīli? — Gudmens drūmi jautāja.
— Jā, — Zanna sacīja. — Rondo rūpējas par mani. Viņš apsolīja turēt mani dersinlaukā pietiekami ilgi, lai kompensētu ar tevi zaudēto laiku. No Rondo puses tas, bez šaubām, nozīmē upuri, bet viņam ir laba sirds.
— Ja tādas tās lietas, — Gudmens sausi noteica, — es nestāšos jūsu 1-aimei ceļā. Galu galā esmu civilizēts cilvēks. Es neiebilstu pret šķiršanos.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, neskaidri apjauzdams, ka šo lēmumu diktējusi ne tik daudz augstsirdība, cik pēkšņi uzvirmojis riebums pret visu tranajisko.
— Pie mums tāda lieta kā šķiršanās neeksistē, — Rondo sacīja.
— Neeksistē? — Gudmens juta, ka pār muguru viņam pārskrien šermuļi.
Rondo rokā pēkšņi pazibēja pistole.
— Padomājiet, cik daudz nepatikšanu rastos, ja cilvēki visu laiku mainītu laulību partnerus. Ģimenes stāvokli var izmainīt tikai… nāve.
— Bet tas taču ir zemiski! — Gudmens iekliedzās, lēnām kāpdamies atpakaļ. — Tas ir nepieklājīgi!
— Nebūt ne, ja vien laulātā draudzene to vēlas. Starp citu, lūk, vēl viens visai nopietns iemesls turēt sievu stasisā. Tu man atļausi, dārgā?
— Jā. Piedod man, Marvin, — Zanna teica un pievēra acis.
Rondo pacēla pistoli. Tai pašā mirklī Gudmens ar galvu ietriecās tuvējā logā. Stars no Rondo pistoles pazibēja dažus centimetrus virs viņa. . — Paklausieties! — Rondo iesaucās. — Esiet vīrietis! Kur ir jūsu drosme?
Krītot Gudmens sāpīgi sasita plecu, taču, nezaudēdams ne mirkli, pielēca kājās un metās prom. Rondo otrais šāviens apsvilināja viņam roku. Marvins pamuka aiz mājas stūra un uz brīdi nokļuva drošībā. Netērēdams dārgās sekundes, lai apdomātu notikušo, viņš, cik bija jaudas, aizjoza uz kosmodromu.
Par laimi, starta laukumā stāvēja raķete, kas viņu nogādāja uz Gmori. No turienes Marvins pārraidīja uz Porttranaju radiogrammu ar lūgumu nekavējoties izsūtīt viņam piederošo naudu. To saņēmis, viņš nopirka biļeti uz Higastomeritreju, kur viņu apcietināja kā din- giešu spiegu. Dingieši, kā zināms, ir amfībiju rase, un Gudmens tik tikko nenoslīka, cenzdamies pierādīt, ka nespēj dzīvot bez gaisa.
Automātiska kravas raķete aizveda viņu gar planētām Sevesu, Olgo un Mī uz dubultplanētu Mvanti. Tur viņš salīga privātu pilotu lidojumam uz Belismorantu, kur sākas Zemes ietekmes sfēra. Uz šīs planētas Marvins iekāpa vietējās sabiedrības lainerī, kas šķērsoja Galaktisko virpuli, un pēc īsām pieturām uz Oisteras, Lekungas, Pankangas, Inčangas un Mačangas sasniedza Tungbradaru IV.