Ap šo laiku Gudmenam kabatā nebija vairs ne graša, bet no astronomisko mērogu viedokļa viņš jau bija tikpat kā uz Zemes. Un tiešām, drīz viņam izdevās nopelnīt tik daudz naudas, lai nopirktu biļeti uz Oumi un tālāk — uz Legisu II. Tur Starpzvaigžņu ceļojumu veicināšanas biedrība palīdzēja Marvinam dabūt vietu uz kuģa, kas tad arī nogādāja viņu mājās.
Gudmens apmetās uz dzīvi Sīkirkā, Ņūdžersijas štatā, kur cilvēks var ne par ko neraizēties, kamēr vien regulāri maksā nodokļus. Drīz viņš kļuva par Sīkirkas celtniecības korporācijas robotu rūpnīcas galveno konstruktoru un apprecēja mazu, klusu tumšmati; sieva viņu nepārprotami dievina, lai gan virs reti atļauj viņai iziet no mājas.
Kopā ar veco kapteini Sevidžu Marvins bieži apmeklē Edija «Mēness bāru». Viņi dzer «Tranajas sevišķo» un tērzē par dievu svētīto planētu Tranaju, kur cilvēki iepazinuši dzīves jēgu un beidzot ieguvuši patiesu brīvību. Tādos gadījumos Gudmens sūdzas par vieglām kosmiskā drudža lēkmēm, kuru dēļ viņš vairs nespēs doties kosmosā un nevarēs atgriezties uz Tranaju.
Sajūsminātu klausītāju tādos vakaros netrūkst.
Nesen Marvins ar kapteiņa Sevidža atbalstu nodibināja Sīkirkā «Līgu cīņai par balsstiesību atņemšanu sievietēm». Viņi abi ir šīs līgas vienīgie biedri, bet, kā mēdz teikt Gudmens, nav pasaulē tāda spēka, kas varētu stāties pretim cīnītājam par dižu ideju.
ZAĶIS
Es iebraucu Marsportā dažas stundas pēc kuģa nolaišanās. Kuģim vajadzēja atvest no Zemes svarīgu kravu — urbjus ar dimanta griežņiem, kurus biju pasūtījis vairāk nekā pirms gada. Šiem urbjiem es gribēju uzlikt ķepu, kamēr tos nav pievācis kāds cits. Tas nebūt nenozīmē, ka uzskatu vienu vai otru no kolēģiem par spējīgu zagt; šeit, Marsa ekspedīcijā, mēs visi esam džentlmeņi un zinātnieki. Bet uz vietas kaut ko dabūt ir ]oti grūti, tāpēc pirmais, kas tiek klāt pie atvestajām mantām, tās parasti pievāc — tāds ir tradicionālais paņēmiens, ar kuru džentlmeņi un zinātnieki sagādā sev nepieciešamo iekārtu.
Lāgā nebiju paguvis iekraut urbjus džipā, kad, vicinādams sevišķi steidzamu ārpuskārtas orderi, piebrauca Karsons no ģeoloģiskā dienesta. Ipar laimi, man bija pieticis atjautības izplēst no direktora Berka ultra- steidzamu ārpuskārtas orderi. SinI nepatīkamajā situācijā Karsons uzvedās tik cildeni, ka es iedevu viņam trīs urbjus.
Viņš aizjoņoja skuterī pa Marsa sarkanajām smiltīm, kas gan izskatās lieliski uz krāsainām fotogrāfijām, taču nežēlīgi pieķepina dzinēju sprauslas.
Es piegāju pie kuģa ne jau tāpēc, ka sevišķi interesējos par kosmiskiem lidaparātiem, bet vienkārši lai palūkotos uz priekšmetu, kurš kaut nedaudz atšķiras no visa tā, kas mums šeit jau sen ir apnicis.
Un tad es ieraudzīju zaķi.
Viņš stāvēja kuģa tuvumā un ieplestām acīm — tik lielām kā bļodiņas — vērās sarkanajās smiltīs, apsvilu- šajās starta šahtās un nedaudzajās Marsportas ēkās. Viņa sejas izteiksme bija nepārprotama — tā kliegšus kliedza: «Marss! Tik tiešām Marss!»
Klusītiņām ievaidējos. Todien man bija vairāk darba, nekā es būtu spējis paveikt veselā mēnesī. Bet zaķi ietilpst manā kompetencē. Kādreiz direktors Berks viņam gluži neraksturīgā iedvesmas brīdī bija teicis: «Tallij, jums ir neapšaubāmas psihologa dotības. Jūs saprotat cilvēkus. Un viņi jūs tīri labi ieredz. Tāpēc ieceļu jūs par Marsa drošības dienesta priekšnieku.»
Tas nozīmēja, ka turpmāk par zaķiem būs jāatbild man.
šis te bija gadus divdesmit vecs — augumā pāri par sešām pēdām, ar labi ja simt mārciņām liesas gaļas uz kauliem. Alūsu veselīgajā Marsa klimatā viņa deguns pamazām ieguva spilgti sarkanu nokrāsu. Viņam bija lielas, pēc izskata neveiklas rokas, lielas, lem- pigas kājas, un dziedinošajā Marsa atmosfērā viņš elsa kā no ūdens izvilkta zivs. Respiratora puisim, saprotams, nebija. Zaķiem to nekad nemēdz būt.
Piegāju viņam klāt un sacīju:
— Nu, kā tev šeit patīk?
— O-o-o! — viņš izdvesa.
— Vienreizēja sajūta, vai ne? Nevis sapnī, bet nomodā stāvēt uz neviltoti īstas, patiesi svešas planētas.. .
— Un kā vēli — zaķis, cīnīdamies ar elpas trūkumu, iesaucās. No skābekļa bada viņš bija kļuvis zils — viss, izņemot deguna galiņu. Es nolēmu likt viņam vēl mazliet pamocīties.
— Tātad tu bez biļetes ielavījies šai kravas kuģī, — es teicu. — Un atlidoji uz brīnišķīgo, apburošo, eksotisko Marsu.
— Diezin vai mani var saukt par bezbiļetnieku, — viņš, joprojām elsdams, atbildēja. — Tad jau drīzāk …
— Tu piekukuļoji kapteini, — es nobeidzu viņa vietā.
Redzēdams, ka puisis vairs lāgā neturas uz savām
garajām, tievajām kājām, izvilku rezerves respiratoru un uzmaucu viņam uz deguna.
— Ejam, zaķi, — es teicu. — Sameklēšu tev kaut ko ēdamu. Pēc tam mums būs nopietna saruna.
Uz ēdnīcu vedu šo puisi pie rokas, jo viņš tā bolīja acis, ka klupdams noteikti būtu kaut ko aizķēris un salauzis. Kopgalda ēkā tūlīt paaugstināju gaisa spiedienu un uzsildīju viņam cūkgaļu ar pupām.
Viņš kā izsalcis vilks norija ēdienu, tad atlaidās krēslā un pasmaidīja, atvilkdams lūpas gandrīz līdz ausīm.
— Mani sauc Džonijs Franklins, — viņš sacīja. — Marss! Grūti ticēt, ka tiešām atrodos šeit.
Apmēram tā runā visi zaķi, protams, tie, kas pārcieš lidojumu. Ik gadus to izmēģina apmēram desmit tādu puišu, bet tikai vienam vai diviem laimējas palikt dzīviem. Lielāko tiesu viņi ir neiedomājami stulbeņi. Un tomēr, par spīti visām drošības pārbaudēm, viņiem šad tad izdodas ielavīties kravas kuģos.