— Franklin! —es pasaucu.
— Jā, ser. — Viņš steidzās man pretim. — Gribēju mazliet pastrādāt, lai veltīgi neēstu jūsu maizi, mister Tallij. Dodiet man vēl dažas stundas, uzlikšu ēkai jumtu. Un, ja nevienam nav vajadzīgas te samestās caurules, varbūt jau rīt laboratorijā darbosies ūdensvads.
Bez šaubām, Franklins bija lāga zēns. Tieši tāds, kādi vajadzīgi uz Marsa. Pēc visiem cilvēciskās pieklājības un taisnības likumiem man būtu jāuzsit viņam uz pleca un jāpasaka: «Grāmatu gudrība, puis, vēl nav viss. Vari palikt. Tu būsi mums noderīgs.»
Man tiešām gribējās sacīt šos vārdus. Bet es nedrīkstēju. Veiksmīgas avantūras uz Marsa nav pieļaujamas. Zaķus šeit neatbalsta. Kaut arī ne visai spoži, mēs, zinātnieki, paši tiekam galā ar atslēdznieku un namdaru darbiem. Citādi rīkoties nevar: tā būtu nepiedodama izšķērdība.
— Franklin, — es ierunājos, — esi tik laipns un nesarežģī manu uzdevumu. Esmu mīkstsirdīgs ņuņņa. Mani tu esi pārliecinājis. Bet manos spēkos ir tikai ievērot noteikumus. Tev jādodas atpakaļ.
— Es nevaru doties atpakaļ, — Franklins tikko dzirdami atbildēja.
— -Kāpēc?
— Ja atgriezīšos, mani ietupinās, — viņš paskaidroja.
— Labs ir, stāsti. —'Es nopūtos. — Tikai, ludzu, ātri.
— Klausos, ser. Kā jau teicu, uz Zemes cilvēkam jārīkojas tā, kā rīkojas visi, un tāpat arī jādomā. Kādu laiku tas man nesagādāja sevišķas grūtības. Bet tad es atklāju Patiesību.
— Ko, ko?
— Es atklaju Patiesību, — Franklins lepni atkar- toja. — Atklāju nejauši, jo Patiesība ir ļoti vienkārša. Tik vienkārša, ka izskaidroju to savai māšelei, un, ja jau viņa saprata, tad tas neapšaubāmi ir ikvienam pa spēkam. Pēc tam es mēģināju Patiesību izskaidrot visiem.
— Turpini!
— Ļaudis nez kādēļ sadusmojās. Teica, ka es esot traks un lai turot muti. Bet es nevarēju klusēt, mister Tallij, tā taču ir Patiesība! Kad viņi nāca mani apcietināt, aizlaidos uz Marsu.
«Tavu postu!» es nodomāju. «Tikai tā mums šeit trūkst! īsts veca kaluma reliģisks fanātiķis sprediķo neticībā nocietinātajiem zinātniekiem … Ideāls līdzeklis nervu nomierināšanai. Kad būšu nosūtījis šo puisi atpakaļ — taisnā ceļā uz cietumu —, sirdsapziņas pārmetumi droši vien mocīs mani līdz mūža galam.» . — Un tas vēl nav viss, — Franklins piebilda.
— Tu gribi teikt, ka šim aizkustinošajam stāstam ir turpinājums?
— Jā, ser.
— Runā!
— Viņi vajā arī manu māsu, — Franklins sacīja.
— Saprotiet, tiklīdz meitenei bija atklājusies Patiesība, viņa, tāpat kā es, gribēja to mācīt citiem. Tā taču ir Patiesība, ziniet! Tāpēc māšele tagad spiesta slapstīties, kamēr … kamēr … — Viņš nošņaukājās un sāka izmisīgi rīstīties. — Es domāju, ka pierādīšu jums, cik derīgs esmu uz Marsa, un tad māšele varētu man sekot un …
— Pietiek! — es nenocietos.
— Jā, ser.
— Negribu nekā dzirdēt. Jau tā esmu pārāk ilgi klausījies …
— Vai nevēlaties, lai arī jums atklāju Patiesību?
— Franklins dedzīgi piedāvāja. — Es varētu…
— Ne vārda vairāk! — uzbrēcu viņam.
— Jā, ser.
— Franklin, es tavā labā nevaru darīt neko, absolūti neko. Tev nav zinātniskā grāda. Un man nav tiesību atļaut tev palikt. Bet es darīšu vienīgo, kas ir manos spēkos. Aprunāšos par tevi ar direktoru.
— Vai tiešām?! Liels paldies, mister Tallij! Varbūt jūs viņam paskaidrosit, ka vēl neesmu pilnīgi atkopies no ceļojuma, bet, tiklīdz būšu, es pierādīšu …
— Protams, protams, — es sacīju un steidzos prom.
Direktors paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sajucis prātā.
— Bet, Tallij, — viņš teica, — jūs taču zināt noteikumus.
— Protams, — es nomurmināju, — bet viņš tiešām varētu mums noderēt. Man grūti samierināties ar domu, ka puisis jāsūta atpakaļ, taisni rokās policijai.
— Viena cilvēka uzturēšana šeit maksā piecdesmit tūkstoš dolāru gadā, — direktors atgādināja. — Vai jūs domājat, ka …
— Zinu, zinu, — es pasteidzos viņu pārtraukt. — Bet tas ir tik aizkustinošs gadījums, viņš tā cenšas, un mēs viņu varētu izmantot…
— Visi zaķi ir aizkustinoši, — direktors piezīmēja.
— Kā tad! — es iesaucos. — Galu galā viņi taču ir nepilnvērtīgi radījumi, ne jau tādi kā mēs, zinātnieki! Tāpēc lai lasās vien atpakaļ…
— Ed, — direktors, nepaceldams balsi, sacīja. — Redzu, ka šis jautājums draud saasināt mūsu attiecības. Tāpēc es jums ļaušu to izlemt pēc saviem ieskatiem. Jūs zināt, ka uz katru vakantu vietu Marsa ekspedīcijā ik gadus pieteicas gandrīz desmit tūkstoš cilvēku. Mēs dažkārt noraidām speciālistus, kas labāki par mums.
Jaunieši gadiem ilgi studē universitātēs, cerēdami te uz noteiktu vietu, un vēlāk izrādās, ka šī vieta jau aizņemta. Ievērojot visu to, vai sirdsapziņa ļauj jums apgalvot, ka Franklinu vajadzētu atstāt?
— Es … es … ā, velns parāvis, nē, ja problēmu aplūko no tāda viedokļa!
— Vai tad ir iespējams to aplūkot citādi?
— Protams, ne.
— Tā ir bēdīga situācija: daudzi tiek aicināti un tikai nedaudzi izraudzīti, — direktors domīgi rezumēja. — Cilvēcei vajadzīgas jaunas, neapgūtas teritorijas. Es labprāt novāktu visus šķēršļus ceļā uz Marsa kolonizāciju. Un kādreiz mēs tos arī novāksim. Bet tikai pēc tam, kad būsim iemācījušies lielā mērā iztikt ar vietējiem resursiem.
— Labi, — es pieliku sarunai punktu. — Iešu parūpēties par zaķa aiztransportēšanu.
Kad atgriezos, Franklins strādāja uz spektrogrāfis- kās laboratorijas jumta; viņam pietika paskatīties uz mani, lai noprastu, kāda ir atbilde.