Выбрать главу

Es iekāpu džipā un aizbraucu uz Marsportu. Man gribējās pateikt dažus sirsnīgus vārdus kapteinim, kas bija uzņēmis Franklinu kuģī. Tādas cūcības notika pā­rāk bieži. Lai šis jokdaris tagad vizina Franklinu at­pakaļ!

Kravas kuģis bija iegremdēts starta šahtā, vienīgi tā priekšgals raudzījās debesīs. Klarksons, mūsu nukleo- niķis, gatavoja kuģi lidojumam.

— Kur ir šīs lūžņu kaudzes kapteinis? — es jau­tāju viņam.

•— Kapteiņa nav, — Klarksons paskaidroja. — Tas ir automātisks modelis, kuru vada pa radio.

Mans kuņģis sāka lēnām šūpoties.

—   Nav kapteiņa?

—   Protams, ka nav.

—   Un apkalpes?

—       Automātiskajos modeļos apkalpes nemēdz būt. Vai tad tu to nezini, Tallij?

—       Tādā gadījumā, — es attapos, — uz kuģa nemaz nav skābekļa.

—   Dabiski!

—   Un nav aizsardzības pret radiāciju?

—       Pilnīgi pareizi, — Klarksons izbrīnījies palūko­jās uz mani.

—   Arī siltumizolācijas nav?

—       Tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai korpusu pa­sargātu no izkušanas.

—       Kuģis droši vien startē ar maksimālu paātrinā­jumu? Kaut kas ap trīsdesmit pieciem g?

—       Bez šaubām, — Klarksons apstiprināja. — Ja kuģī nav cilvēku, tāds paātrinājums dod iespēju ietaupīt krietni daudz degvielas. Tevi šajā sakarā kaut kas mulsina?

Es viņam neatbildēju. Klusēdams iekāpu džipā un, nospiedis akseleratoru līdz galam, aizjoņoju uz spek- troskopisko laboratoriju. Mans kuņģis vairs nešūpojās, tas griezās kā vilciņš.

Pēc tāda lidojuma cilvēks nevar palikt dzīvs. Ne ma­zāko izredžu! Tas ir fiziski neiespējami.

Kad piebraucu pie laboratorijas ēkas, Franklins, jau uzklājis visu jumta segumu, tranšejā savienoja cauru­les. Bija pusdienas pārtraukums, un daži ģeologi vi­ņam palīdzēja.

—   Franklin!

—   Jā, ser?

Es dziļi ievilku elpu.

—   Franklin, vai tu šeit ieradies kravas kuģī?

—        Nē, ser, — viņš sacīja. — Es jums teicu, ka ne­esmu piekukuļojis kapteini, bet jūs …

—• Tādā gadījumā, — noskaldīju vārdu pa vār­dam, — kā tu šeit nokļuvi?

—   Izmantojot Patiesības spēku!

—   Vai tu nevarētu paskaidrot sīkāk?

Franklins padomāja, tad teica:

—       Ceļš mani briesmīgi nogurdinājis, mister Tallij. Bet, liekas, es tomēr varēšu jums parādīt, kā to dara.

Nākamajā mirklī viņš bija pazudis.

Es stāvēju, mirkšķinādams acis kā pēdējais stulbe­nis. Pēkšņi viens no ģeologiem ar roku norādīja uz augšu. Tur apmēram trīssimt pēdu augstumā lidinājās Franklins.

Mirkli vēlāk viņš atkal bija man blakus. Viņa deguns no aukstuma šķita kļuvis vēl sarkanāks.

Šis joks nepārprotami oda pēc teleportācijas! Svētie dievi…

—   Vai tā ir tava Patiesība? — es jautāju.

—       Jā, ser, — Franklins atbildēja, — vajadzīgs tikai īpašs skatījums uz pasauli. Ja to izdodas apgūt — pa īstam apgūt —, daudz kas kļūst iespējams. Bet tur, uz Zemes, ļaudis dēvēja to par… par halucināciju un teica, lai es beidzot viņus hipnotizēt un …

—       Tu vari šo Patiesību iemācīt arī mums? — es jautāju.

—       Protams, — Franklins sacīja. — Kaut gan… zināmu laiku tas prasīs.

—       Tad viss ir kārtībā. Zināmu laiku mēs, jādomā, varēsim atvēlēt. Kā tad! Es pat nešaubos, ka varēsim.

0, jā, zināms laiciņš, veltīts Patiesības apgūšanai, ne­būs veltīgi izšķiests …

Nezinu, cik ilgi vēl es būtu tā bubinājis, ja Franklins pēkšņi nebūtu mani pārtraucis.

—       Mister Tallij, vai tas nozīmē, ka es drīkstu pa­likt?

—       Drīksti, Franklin, drīksti! Atklāti sakot, ja tu mē­ģinātu mūs atstāt, es tevi nošautu.

—       O, pateicos jums, ser! Un kā ar māšeli? Vai viņa drīkstēs man sekot?

—       O, jā, noteikti! Lai tava māšele atbrauc, kad vien viņa …

Šajā mirklī ģeologu pulciņā atskanēja izbaiļu klie­dziens. Es lēni atskatījos. Mati man sacēlās stāvus.

Tur stāvēja izstīdzējusi, tieviņa meitene ar tik lie­lām acīm kā bļodiņas. Viņa lūkojās apkārt kā mēnes­sērdzīga un murmināja:

—   Marss! Tik tiešām Marss!!

Tad viņa pievērsās man un nosarka.

—       Piedodiet, ser, — meitene teica. — Es … es … neņemiet ļaunā, es noklausījos …

BRUŅINIEKS PELĒKĀ FLANELĪ

Paņēmiens, kādu Tomass Henlijs izvēlējās, lai iepa­zītos ar savu nākamo sievu, neapšaubāmi pelna antro­pologu, sociologu un visu to personu ievērību, kuras pētī cilvēku rakstura dīvainības. Tas dod, kaut arī ne­pilnīgu, tomēr pietiekami spilgtu priekšstatu par vienu no vismīklainākajām laulību ieražām divdesmitā gad­simta nogalē. Un, tā kā, minētā ieraža stipri ietekmē­jusi mūsdienu Amerikas matrimoniālo industriju, Hen- lija piedzīvojumiem ir nenoliedzami simptomātiska no­zīme.

Tomass Henlijs bija slaiks, liela auguma jauneklis ar mazliet vecmodīgu gaumi un netikumiem, kas šķita tik mēreni, ka pati šī mērenība jau bija uzskatāma gan­drīz vai par netikumu. Henlija sarunās tiklab ar vī­riešu, kā ar sieviešu kārtas pasniedzējiem viss bija ab­solūti vietā, ieskaitot gramatiskās kļūdas, kas precīzi atbilda viņa vecumam un sabiedriskajam stāvoklim. Tomasam piederēja daži pelēka flaneļa uzvalki un mil­zums šauru šķērssvītrotu kaklasaišu. Jūs domājat, ka pūlī viņu izdotos pazīt pēc raga brillēm? Nekā tamlī­dzīga! Arī tur Henlijs būtu gluži .nemanāms.

Kam gan varētu ienākt prātā, ka rāmais, neizskatī­gais, lietišķi uzcītīgais un visam piekrītošais jaunais cilvēks savā sirdī ir nevaidams romantiķis? Atklāti sa­kot, tas droši vien ienāktu prātā katram, jo mānīgā āriene spēja pievilt tikai tās īpašnieku.

Henlijam līdzīgi jaunekļi — ar raga sejsegiem un pelēkām flaneļa bruņām — veido mūsdienu bruņinieku ordeni. Miljoni un miljoni tādu jauniešu klimst pa liel­pilsētu ielām — stingra gaita, ātrs solis, taisns ska­tiens, klusināta balss un standartuzvalks, kas pārvērš cilvēku par neredzamu pilienu ļaužu jūrā. Kā apburti šie jaunekļi peld pa vienmuļi pelēcīgajiem dzīves viļ­ņiem, lai gan viņu sirdis dienu un nakti svilina roman­tikas mūžīgā uguns.