Viņa pūles bija veltīgas. Apātiskos pilsētniekus šīs problēmas absolūti neinteresēja. Politiskie bosi atklāti smējās par viņu, un tieši to Gudmenam bija visgrūtāk paciest. Kroni visām neveiksmēm uzlika viņa līgava, aiziedama pie tukšpauraina, bramanīga švīta, kas valkāja spilgtas, sportiska piegriezuma žaketes un kura vienīgā ievērības cienīgā īpašība bija tā, ka viņam piederēja Sīkirkas celtniecības korporācijas akciju kontrolpakete.
Marvina meiteni acīmredzot nemaz neuztrauca, ka Sīkirkas celtniecības korporācija betonam piejauc nesamērīgi daudz smilšu un ražo tērauda sijas dažas collas šaurākas par standartu. Reiz viņa pat bija teikusi Gudmenam: «Ak dievs, Marvin, kas tur sevišķs? Tā dara visi. Vajag būt reālistam.»
Bet kļūt par reālistu Gudmens nevēlējās. Viņš steigšus patvērās Edija «Mēness bārā» un pie vīna glāzītes sāka apsvērt, cik jauki būtu dzīvot zaru būdiņā kaut kur Venēras zaļajā ellē.
Marvins vēl nebija paguvis iztukšot savu glāzīti, kad ibārā ienāca sirmgalvis ar ērgļa vaibstiem un pastīvu, cēlu gaitu. Pēc viņa smagnējiem soļiem (tā mēdz iet tikai cilvēki, kas ilgu laiku pavadījuši bezsvara stāvoklī), pēc bālās sejas, radiācijas apdegumu rētām un caururbjoši pelēkajām acīm Gudmens nekļūdīgi noteica, ka šis vīrs ir bijis kosmonauts.
— «Tranajas sevišķo», Sem, — sirmgalvis strupi uzsauca bārmenim.
— Tūlīt, kapteini Sevidž, — bārmenis atbildēja.
— «Tranajas»? — Gudmenam paspruka.
— Tranajas, — kapteinis teica. — Tu, dēliņ, par tādu planētu laikam neesi dzirdējis?
— Neesmu, ser, — Gudmens atzinās.
— Tad, lūk, dēliņ, — kapteinis Sevidžs sacīja. — Man šodien nez kādēļ gribas patērzēt… Tāpēc stāstīšu tev par Tranaju, dievu svētīto planētu, tur, tālu aiz Galaktiskā virpuļa.
Kapteiņa acis aizmiglojās, un vārs smaids sasildīja viņa skarbo, it kā granītā cirsto seju.
— Tajos gados mēs bijām dzelžaini vīri… Dzelžaini vīri, kas vadīja tērauda kuģus. Džonijs Kavano, Frogs Larsens un es terganija dēļ būtu ielīduši kaut peklē. Un vajadzības gadījumā piedzirdījuši pašu Belcebulu … Tas bija laiks, kad no kosmiskā skorbuta mira katrs trešais un Lielā Dena Makklintoka ēna lidinājās pār galaktiskajām trasēm. Molla Gena toreiz saimniekoja traktierī «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, plēsa no apmeklētājiem piecsimt dolārus par kausu alus, un ļaudis maksāja, jo tas bija vienīgais krogs desmit miljardu jūdžu rādiusā. Tajās dienās snumbžļu bandas vēl uzglūnēja astronautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa, bet kuģi, kas devās uz Prodengumu, bija spiesti lidot pa drausmīgo Līko staru, tā ka vari iedomāties, dēliņ, ko es izjutu, kad reiz nejauši nokļuvu uz Tranajas …
Gudmens kāri klausījās vecā kapteiņa stāstījumu par tiem dižajiem laikiem, kad sīki kuģīši meta izaicinājumu bezgalīgajām debesīm, tiekdamies augšup, izplatījumā — arvien tālāk un tālāk pretim Galaktikas pēdējai robežai.
Tur, Lielā tukšuma malā, ap dzeltenu pundurzvaigzni, kas līdzīga mūsu Saulei, riņķo dievu svētītā planēta — Tranaja.
Tranaja, kur atrasta dzīves jēga un kur cilvēki vairs nav piekalti pie Rata! Tranaja — miermīlīga, ziedoša, laimīga pārpilnības zeme, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi, vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kas tomēr īstenojuši Utopiju.
Veselu stundu kapteinis Sevidžs stāstīja par šīs planētas daudzajiem brīnumiem. Pabeidzis viņš sāka sūdzēties par sausumu rīklē; «kosmiskais katars» — tā Sevidžs apzīmēja šo vainu. Gudmens pasūtīja vēl divus «Tranajas sevišķos» — vienu kapteinim, otru sev. Sūkdams eksotisko, zaļganbrūno maisījumu, Marvins nodevās sapņiem.
Beidzot viņš bikli jautāja:
— Kāpēc jūs, kaptein, neatgriezāties uz turieni?
Sirmgalvis skumji pakratīja galvu.
— Kosmiskais radikulīts. Esmu iestrēdzis šeit līdz mūža galam. Tolaik mums nebija ne jausmas par moderno medicīnu. Bet tagad es diemžēl esmu derīgs tikai darbam uz Zemes.
— Un ko tad īsti jūs tagad darāt?
— Strādāju par brigadieri Sīkirkas celtniecības korporācijā, — vecais nopūtās. — Lūk, tā, dēliņ! Brigadieris, kas vadījis augstākās klases zvaigžņu kliperu… Ek, kaut tu zinātu, kā šie nelieši taisa betonu! Varbūt vēl vienu par godu skaistulei Tranajai?
So pasūtījumu viņi atkārtoja vairākas reizes. Kad Gudmens izsteberēja no bāra, viss bija izlemts. Kaut kur Visuma tālēs atrasts modus vivendi, īstenots cilvēku sensenais sapnis par ideālu sabiedrību.
Tieši tas viņam bija vajadzīgs!
Nākamajā dienā Marvins aizgāja no darba Istkostas
robotu rūpnīcā, kur bija strādājis par konstruktoru, un izņēma no bankas visus savus ietaupījumus. CeJojums uz Tranaju varēja sākties.
Ar «Zvaigžņu karalieni» Gudmens aizlidoja līdz Le- gisai II, pēc tam ar «Galaktikas skaistuli» — līdz Oumei. īsu laiciņu pakavējies uz Mačangas, Inčangas, Pankangas, Lekungas un Oisteras, kas izrādījās nožēlojami provinces miestiņi, viņš sasniedza Tungbra- daru IV. Bez jebkādiem starpgadījumiem Marvins šķērsoja Galaktisko virpuli un nokļuva uz Belismorantas, kur beidzās Zemes ietekmes sfēra.
Vietējās transporta firmas laineris par fantastisku maksu viņu nogādāja uz Dvastu II, no kurienes viņš ar kravas raķeti aizlidoja garām planētām Sevesa, Olgo un Mī un nolaidās uz dubultplanētas Mvanti. Tur vajadzēja gaidīt veselus trīs mēnešus; šo laiku Gudmens izmantoja, lai ar hipnopēdijas palīdzību apgūtu tranajiešu valodu. Beidzot viņam izdevās salīgt navigatoru, kas bija ar mieru aizvest pasažieri uz Dingu.
Šīs planētas iedzīvotāji apcietināja viņu kā higasto- meritreaniešu spiegu, bet viņam laimējās izbēgt un paslēpties kravas raķetē, kas veda rūdu uz Gmori. Pēc dēkainās bēgšanas Marvinam vajadzēja nopietni ārstēties, jo viņš bija apsaldējies, dabūjis karstuma dūrienu un virspusējus radiācijas apdegumus. Par laimi, viesmīlīgie gmorieši viņam sagādāja biļeti lidojumam uz Tranaju.