Pat nomodā Henlijs nemitīgi sapņoja par pirātu zobeniem, kas svelpjot šķeļ gaisu; par fregatēm, kas ar paceltām burām slīd pretim lecošai saulei; par noslēpumainām meiteņu acīm, kas no caurspīdīgu plīvuru apakšas bezgala skumji uzlūko viņu. Un, dabiski, viņš sapņoja ari par mūsdienīgākiem romantikas paveidiem.
Taču lielpilsētās romantika ir deficīta prece. Visuzņēmīgākie biznesmeņi sapratuši to tikai nesen. Un, lūk, kādu vakaru pie Henlija ieradās neparasts ciemiņš.
Piektdien pēc nebeidzami garas, apnicīgā kantora rutīnā pavadītas darbdienas Henlijs atgriezās savā vienistabas dzīvoklītī. Viņš drusku atslābināja kaklasaites mezglu un ne bez melanholijas sāka domāt par gaidāmo vīkendu. Skatīties televizorā boksu negribējās, bet visas filmas, kuras rādija tuvākajos kinoteātros, viņš jau bija redzējis. Viņa paziņu vidū nebija nevienas kaut cik pievilcīgas meitenes, un — pats ļaunākais — viņam pat nebija izredžu ar tādu iepazīties.
Tomass nīka istabā, kamēr pār Manhetenu sabiezēja krēsla, un gudroja, kur varētu satikt simpātisku meiteni un ko viņai pateikt, ja tiešām laimētos …
Pie dzīvokļa durvīm kāds piezvanīja.
Bez uzaicinājuma pie viņa mēdza ierasties tikai klejojoši tirgotāji un Ugunsdzēsības dienesta atbalstītāju biedrības aģenti. Taču tovakar viņš bija priecīgs par visniecīgāko iespēju izklaidēties. Kādēļ gan nepadisku- tēt ar tirgotāju, kas par katru cenu cenšas uztiept klientam savu preci? Henlijs atvēra durvis un ieraudzīja kustīgu, pārspīlēti elegantu vīreli, kas apveltīja viņu ar žilbinošu smaidu.
— Labvakar, mister Henlij, — vīrelis nobēra. —* Es esmu Džo Moriss no Ņujorkas romantikas dienesta, kura galvenā mītne atrodas «Empire State Building» ēkā, bet filiāles — Vestčesterā un Ņūdžersijā. Mūsu uzdevums — apkalpot vientuļos, mister Henlij. Tātad — ari jūs. Neliedzieties! Cilvēks, kas nav vientuļš, piektdienas vakarā diezin vai sēdētu mājās … Jūs esat vientuļš, un mūsu tiešais pienākums ir palīdzēt jums. Mēs zinām: tik spējīgam, jūtīgam, interesantam jauneklim nepieciešamas meitenes — jaukas, patīkamas, skaistas, iejūtīgas meitenes …
— Pagaidiet, — Henlijs strupi pārtrauca runātāju. — Ja jums tur ir kaut kas līdzīgs birojam, kas piegādā klientus meičām, kuras var izsaukt pa tālruni…
Viņš aprāvās, ieraudzījis, ka Džo Moriss pietvīkst, pagriežas un sašutis dodas prom.
— Kur jūs skrienat? — Henlijs iesaucās. — Es taču negribēju jūs apvainot!
— Jūsu zināšanai, ser, esmu ģimenes cilvēks, — Džo Moriss klīrīgi paskaidroja. — Man Bronksā ir sieva un trīs bērni. Ja jūs kaut uz mirkli pieļaujat, ka esmu spējīgs saistīt savu vārdu ar …
— Dieva dēļ, piedodiet! — Henlijs ieveda Morisu istabā un piedāvāja viņam krēslu.
Misters Moriss tūdaļ atguva.labo omu un daiļrunību.
— Nē, mister Henlij, — viņš sacīja. — Jaunās lēdijas, kuras man bija gods iepriekš pieminēt, nav…ē… ē… profesionāles. Tās ir skaistas, normālas, romantiski noskaņotas meitenes. Bet viņas ir vientuļas. Mūsu pilsētā, mister Henlij, ir daudz vientuļu meiteņu.
Henlijs nez kāpēc bija domājis, ka vientuļi var būt vienīgi vīrieši.
— Vai tiešām? — viņš jautāja.
— Jā, daudz. Ņujorkas romantikas dienesta uzdevums, — Moriss turpināja, — ir organizēt šādu jauniešu tikšanos pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos.
— Hm, — Henlijs sacīja. — Tad jau, ja esmu pareizi sapratis, jums ir kaut kas līdzīgs — lūdzu, piedodiet man šo terminu —kaut kas līdzīgs Draudzības klubam.
— Ko jūs! Nekā tamlīdzīga! Mister Henlij, mans dārgais, vai jūs kādreiz esat bijis tādā klubā?
Henlijs noliedzoši pakratīja galvu.
— Bet aiziet uz turieni jums derētu, ser, — Moriss piezīmēja. — Kaut vai tādēļ, lai varētu pienācīgi novērtēt mūsu dienestu. Draudzības klubs! Iedomājieties tukšu zāli vienā no lētākajiem Brodveja rajoniem. Otrajā stāvā uz estrādes pieci muzikanti apdilušos smokingos vienmuļi čīgā sen apnikušus šlāgerus. Nožēlojamās skaņas drūmi atbalsojas no kailajām sienām un saplūst ar transporta graboņu un čīkstoņu aiz logiem. Gar sienām — divas krēslu rindas. Vīrieši sēž zāles vienā
pusē, sievietes — otrā. Ne vieni, ne otri īsti nesaprot, kā viņi šeit nokļuvuši. Visi cenšas notēlot bezrūpību, kas tomēr diez kā nepadodas; nepārtraukti kūpina cigaretes, lai apslēptu nervozās trīsas, un smēķu galus samin ar papēžiem. Laiku pa laikam kāds nelaimes putns sadūšojas uzlūgt meiteni, un tad abi mīņājas uz parketa tik stīvi kā cilvēki, kuriem mugurā iemeties vilka kauls, bet pārējie tikmēr bola uz viņiem neķītri spīdīgas acis. Vakara vadītājs — uzpūtīgs kretīns ar trulu, mākslotu smaidiņu — jož apkārt pa visu zāli, veltīgi cenzdamies atdzīvināt šo bērinieku sanāksmi…
Moriss atvilka elpu.
— Tāds ir anahronisms, kuru dēvē par Draudzības klubu. Pretdabiska, nervus bendējoša, riebīga procedūra, kas, iespējams, būtu vietā karalienes Viktorijas laikos, bet ne jau nu mūsu dienās. Ņujorkas romantikas dienests turpretī risina uzdevumu, kuru vajadzēja atrisināt jau sen. Ar vislielāko zinātnisko precizitāti un tehnisko izveicību mēs esam izpētījuši faktorus, kas nepieciešami, lai organizētu pretējo dzimumu personu sekmīgu iepazīšanos.
— Kas tie par faktoriem?
— Svarīgākie no tiem, — Moriss paskaidroja, — ir stihiska nejaušība, kuru papildina liktenīgas predesti- nācijas sajūta.
— Bet nejaušība un liktenis, manuprāt, izslēdz viens- otru, — Henlijs piezīmēja.