— Protams! Taču romantikas būtība ir tāda, ka tai jāietver sevi pretēji, pat nesavienojami elementi. To apstiprina arī mūsu izstrādātie grafiki.
— Tātad jūs pārdodat romantiku? — Henlijs vaicāja, un viņa balsī skanēja šaubas.
— Pilnīgi pareizi! Mēs šo produktu pārdodam attīrītā, var teikt, pirmatnējā veidā. Nevis seksu, kas pie
ejams katram. Arī mīlestību ne — šai jomā neko nevar garantēt, tādēļ mīlestībai nav komerciālas vērtības. Nē, mister Henlij, mēs pārdodam romantiku, šo dzīves sāli, šo cilvēces mūžseno sapni, kura tik ļoti pietrūkst mūsdienu sabiedrībai.
— Ļoti interesanti, — Henlijs atzina.
Taču, lai ticētu dzirdētajam, bija nepieciešami pierādījumi. Viņa viesis varēja būt vai nu blēdis, vai cilvēks, kas ceļ gaisa pilis. Katrā ziņā Henlijs šaubījās, ka viņš spēj pārdot romantiku. Tas ir, protams, īstu romantiku — tās noslēpumaini spīguļojošās vīzijas, kas vajāja Henliju dienu un nakti.
— Pateicos jums, mister Moris, — Tomass piecēlies teica. — Es padomāšu par jūsu priekšlikumu. Bet pašlaik man jāsteidzas. Tāpēc, ja jums nav iebildumu . ..
— Apžēlojieties, ser! Vai tiešām jūs gribat atteikties no r o m a n t i k a s?!
— Atvainojiet, bet…
— Izmēģiniet mūsu sistēmu; mēs pilnīgi bez maksas uz dažām dienām nodosim to jūsu rīcībā, — misters Moriss uzstāja. — Ieveriet šo te pogcaurumā! — Un viņš pasniedza Henlijam nieciņu, kas atgādināja minitranzistoru ar gandrīz mikroskopisku videokameru.
— Kam tas vajadzīgs?
— Drīz sapratīsit." Izmēģiniet! Galvoju, ka būsit apmierināts. Mēs, mister Henlij, esam lielākā firma, kas piegādā romantiku, un mūsu mērķis ir saglabāt savu prestižu: šajā nolūkā arī turpmāk centīsimies priekšzīmīgi kalpot miljoniem Amerikas jauniešu. Iegaumējiet, mūsu romantika ir visliktenīgākā un vienlaikus visstihiskākā; tā dāvā estētisku un fizisku baudu, turklāt ir absolūti nevainojama no likuma viedokļa.
Paspiedis Henlijam roku, Džo Moriss pazuda.
Tomass no visām pusēm apskatīja tranzistoru, bet neatrada tajā nevienas podziņas vai skalas. Tad ievēra aparātiņu svārku atloka pogcaurumā, un … nekas nenotika.
Viņš paraustīja plecus, savilka ciešāk kaklasaites mezglu un izgāja pastaigāties.
Vakars bija skaidrs un vēss. Tāpat kā vairumā vakaru, kurus Henlijs atcerējās, laiks šķita ideāli piemērots romantiskiem piedzīvojumiem. Visapkārt pletās neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt. Tūkstošiem reižu Henlijs bija klaiņojis pa šīm ielām, gatavs sastapt savu likteni. Bet ne reizes viņam nebija laimējies.
Viņš klimta starp milzīgiem dzīvojamo namu masīviem un domāja par sievietēm, kuras varbūt tieši šobrīd stāvēja pie augstajiem logiem un caur aizkariem lūkojās lejup uz vientuļo gājēju, kas soļo pa ietves tumšo asfaltu. Viņām droši vien gribējās zināt, kas ir šis gājējs, ko viņš te meklē un…
— Nenāktu par ļaunu, — kāds pēkšņi pačukstēja, — uzmest pilsētai skatienu no augšas.
Henlijs aizdomīgi pavērās apkārt. Tuvumā nebija nevienas dzīvas radības. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš noprata, ka čukstētājs bijis tranzistors.
— Ko? — Tomass jautāja.
Radio klusēja.
«Uzmest skatienu pilsētai? Tas tiešām nenāktu par ļaunu,» viņš nosprieda un devās uz tuvāko debesskrāpi.
— Nē, — radio pačukstēja, — tālāk.
Henlijs paklausīgi aizslāja ēkai garām un apstājās pie nākamās.
— Seit? — viņš jautāja.
Radio neatbildēja, taču puisim likās, ka tranzistors uzmundrinoši pasmīkņājis.
«Romantikas dienests savu lietu, kā redzams, prot,» Henlijs nodomāja. «Viņi zina, ko dara. Ja neskaita nelielu priekšā teikšanu, es, var teikt, esmu rīkojies gandrīz patstāvīgi.»
Tomass iegāja ēkā, atvēra lifta durvis un nospieda augšējo pogu. Izkāpis pēdējā stāvā, viņš pa kāpnītēm nokļuva uz plakanā jumta, pagriezās un …
— Uz pretējo pusi! — tranzistors pačukstēja.
Henlijs devās uz pretējo pusi, nonāca līdz margām
un paskatījās uz pilsētu. Balti spīguļojošās laternu ugunis virknējās ģeometriski pareizās figūrās, šur tur mirgoja sarkani un zaļi gaismas signāli, visās varavīksnes krāsās zaigoja neona reklāmas. Pilsēta gulēja viņam pie kājām — neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt.
Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka viņam blakus vēl kāds aizrautīgi vēro naksnīgo ainavu.
— Lūdzu piedošanu, — Tomass teica. — Es negribēju jūs traucēt.
— Jūs netraucējat, — atbildēja sievietes balss.
«Mēs viens otru nepazīstam,» Henlijs domāja. «Mēs
esam tikai vīrietis un sieviete, kurus gadījums — vai liktenis — savedis šonakt kopā uz debesskrāpja jumta, augstu pāri pilsētai. Interesanti, cik daudz nepiepildītu sapņu nācās izanalizēt Romantikas dienestam, cik daudz dažādu vīziju pācās klasificēt un ierakstīt tabulās, lai sasniegtu tādu pilnību.»
Paslepus uzmetis skatienu blakusstāvētājai, viņš ievēroja, ka tā ir jauna un neapšaubāmi skaista meitene. Viņa šķita nesamulsināma, bet tīri -intuitīvi Tomass juta, ka vieta, laiks un noskaņojums — visa šī nekļūdīgi izraudzītā situācija — meiteni satrauc tikpat stipri kā viņu.
Henlijs veltīgi pūlējās atrast vajadzīgos vārdus. Viņam vispār nekas nenāca prātā, bet neatkārtojamie mirkļi tikmēr aizslīdēja cits pēc cita. .
— Ugunis, — tranzistors iepīkstējās.
— Šīs ugunis ir brīnišķīgas! — Henlijs patētiski iesaucās, klusībā nolamādams sevi par pēdējo stulbeni. ' t
— Jā, — meitene piebalsoja. — Tās atgādina milzīgu, zvaigznēm izšūtu tepiķi, tumsā zibošus šķēpus …
— Un karavīrus, kas, sargājot nakti, allaž ir nomodā. — Viņš tā arī nesaprata, vai pats izdomājis šo salīdzinājumu vai tikai mehāniski atkārtojis to, ko pa- pīkstējis priekšā tranzistors.