— Es bieži nāku uz šejieni, — meitene sacīja.
— Es nekad šeit neesmu bijis, — sacīja Henlijs.
— Bet šodien …
— Šodien es nevarēju nenākt. Es zināju, ka satikšu jūs.
Henlijs juta, ka Romantikas dienestam derētu salīgt augstākas klases scenāristu. Gaišā dienas laikā tāds dialogs izklausītos absolūti nejēdzīgi. Bet pašreiz, uz debesskrāpja jumta, kad ielu ugunis ir tālu lejā, bet zvaigznes aizsniedzamas tikpat kā ar roku, šī saruna šķita gluži dabiska.
— Es esmu pret nejaušu iepazīšanos, — teica meitene, sperdama soli uz Henlija pusi. — Bet…
— Mūsu pazīšanās nav nejauša, — Henlijs atbildēja, savukārt tuvodamies viņai.
Zvaigžņu gaismā meitenes zeltainie mati kļuva sudrabaini spīdīgi. Viņa mazliet pavēra muti un uzlūkoja Henliju. īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.
Viņi stāvēja aci pret aci, un Henlijs saoda viņas matu tikko jaušamo aromātu. Puisim ietrīcējās ceļi, viņu pārņēma dīvains mulsums.
— Apkampiet… — radio pačukstēja.
Henlijs automātiski izstiepa rokas. Meitene ar klusu nopūtu ieslīga viņa skavās. Viņi skūpstījās. Vienkārši, dabiski, neatvairāmi, ilgi. Un kaisle uzbangoja, kā bija jau iepriekš paredzēts.
Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka meitenei blūzītes atlokā ievērts podziņai līdzīgs, briljantiem izrotāts mikrotran- zistors. Bet, lai nu kā, viņš bija spiests atzīt, ka šī stihiskā un reizē liktenīgā tikšanās sagādājusi viņam lielu prieku.
Augstceltņu jumtus jau sārtoja rīta blāzma, kad Henlijs, galīgi novārdzis, atvilkās savā istabā. Viņš nogulēja visu dienu un pamodās tikai vakarā, izsalcis kā vilks. Tad aizgāja uz tuvējo bāru, notiesāja pamatīgas pusdienas un sāka apcerēt iepriekšējās nakts piedzīvojumu.
Viss, itin viss bija brīnišķīgi, aizraujoši un nevainojami: tikšanās uz jumta, viņas dzīvoklīša mājīgā pustumsa, atvadas rītausmā un pēdējā skūpsta kvēle, kas joprojām dedzināja lūpas. Un tomēr viņu nez kādēļ kremta neapmierinātība.
Doma par romantisku tikšanos, ko organizē ar tranzistoriem, kuru signāji izraisa mīlētājos stihisku un tai pašā laikā liktenīgu reakciju, šķebināja Henlijam dūšu. Nav vārdam vietas — Romantikas dienests bija pastrā* dājis uz goda, un tomēr kaut kas nebija tā, kā vajadzētu.
Viņš iztēlojās, kā miljoniem jaunu cilvēku pelēkos flaneļa uzvalkos ar svītrotām kaklasaitēm klīst pa pilsētu, paklausīdami mikrotranzistoru tikko dzirdamajām pavēlēm. Un vienlaikus gara acīm redzēja nakts maiņas operatorus pie videosakaru vadības pults — godīgus ļautiņus, kas, izpildījuši kārtējo romantikas normu, nopērk rīta laikrakstus un pārpildītos metro vilcienos brauc uz mājām, kur viņus gaida vai nu sieva, vai vīrs un katrā ziņā pulciņš bērnu.
Tas bija pretīgi. Tomēr labāk nekā iztikt pavisam bez romantikas. Progress acīmredzot prasa, lai arī romantiku nostādītu uz solīda organizatoriska pamata. Citādi tai neizbēgami jāpazūd ikdienas jezgā …
«Un vispār,» Henlijs nosprieda, «ja puslīdz iedziļinās problēmas būtībā, nekā dīvaina tur vairs nevar saskatīt. Viduslaikos, meklējot apburtu skaistuli, bruņinieks par ceļrādi izmantoja no raganas dabūtu talismanu. Kāpēc gan mūsu dienās tirdzniecības aģents nevarētu pagādāt jauneklim tranzistoru, kas, spriežot pēc visām pazīmēm, veic to pašu uzdevumu nesalīdzināmi efektīvāk?
«Nav izslēgts,» viņš domāja, «ka patiesi stihiskas un patiesi liktenīgas romantikas pasaulē nekad nav bijis. Varbūt jau kopš pasaules radīšanas tādās lietās ir bijis nepieciešams starpnieks.»
šo pavedienu Henlijs neuzdrošinājās atšķetināt līdz galam. Viņš samaksāja par pusdienām un izgāja uz ielas.
Stingrā gaita un ātrais solis šoreiz aizveda viņu uz pilsētas nabadzīgākajiem kvartāliem. Gar ietvēm stiepās atkritumu urnu rindas, bet aiz noplukušo īres namu netīrajiem logiem skanēja skumīgs klarnetes solo un ķīviņā iekarsušu sieviešu spiedzīgās balsis. No tumšas pavārtes uz viņu ar smaragdzaļām acīm blenza svītrains kaķis …
Henlijs apstājās, sabozās un nolēma griezties atpakaļ.
— Kāpēc gan nepaiet vēl mazlietiņ uz priekšu? — tranzistors pieglaimīgi čukstēja.
Henlijs noskurinājās un … devās tālāk.
Ielas bija tukšas un klusas kā bērinieku atstātas kapličas. Aklie noliktavu milzeņi ur\ veikalu dzelzs žalūzijas mudināt mudināja pielikt soli. Tomasam ienāca prātā, ka ir tādi piedzīvojumi, kurus meklēt laikam gan nav vērts. Romantikai šie apstākļi nepavisam nav piemēroti. Veltīgi viņš klausījis tranzistoru; vajadzēja atgriezties ierastajā, spilgti apgaismotajā prozaiskās kārtības pasaulē.
Pēkšņi Henlijs sadzirdēja kņadu un ieraudzīja, ka tuvējā šķērsielā divi vīrieši uzmācas meitenei, kas izmisīgi atgaiņājas no viņiem.
Henlija reakcija bija stihiska un zibenīga. Viņš gribēja dot kājām ziņu un pasaukt policistu vai vēl labāk — divus trīs policistus. Bet tranzistors to nepieļāva.
— Pats tiksit galā, — radio teica.
«Ne velna,» pazibēja doma.
Gandrīz vai katru dienu avīzes rakstīja par drosminiekiem, kas bijuši pārliecināti, ka viņiem izdosies tikt galā ar bandītiem. Lielāko tiesu šie cilvēki pēc tam nokļuva slimnīcās, kur viņiem pietika laika apcerēt robus savās zināšanās par dūru cīņu.
Taču radio nemitējās viņu uzmundrināt, un, meitenes žēlo lūgumu aizkustināts, Henlijs beidzot pakļāvās liktenim. Viņš noņēma raga brilles, ielika tās futrālī, iebāza futrāli bikšu kabatā un kā neprātīgs metās šķērsielas draudīgajā tumsā.