Viņš jau bija gandrīz zaudējis pēdējās cerības un vairs' neticēja, ka jebkad nokļūs ceļojuma galapunktā, kad gmoriešu kuģis, aizjoņojis garām mēnešiem Doe un Rī, beidzot nolaidās Tranajas kosmodromā.
Tikko kuģa slūžu kamera bija atvērusies, Gudmenu pārņēma dziļa depresija. Daļēji to varēja izskaidrot ar nogurumu, kas ir neizbēgams pēc tik gara ceļa. Taču depresijai bija arī cits iemesls, proti, bailes, ka Tranaja neattaisnos viņa cerības, ka šī planēta varētu izrādīties par himeru.
Noticējis vecā kosmonauta vārdiem, viņš bija šķērsojis Galaktiku. Tagad šie vārdi nez kādēļ vairs neizklausījās tik pārliecinoši. Drīzāk varētu noticēt, ka atklāta leģendārā zeme Eldorado nekā planēta Tranaja, kura viņu tik ļoti vilināja.
Gudmens nokāpa no kuģa.
Porttranaja likās tīri jauka pilsētiņa. Ielas bija pilnas ļaužu un veikali — dažnedažādu preču. Vīrieši atgādināja gluži parastus Zemes cilvēkus. Visas sievietes likās valdzinošas.
Un tomēr Marvins sajuta kaut kādu netveramu un tanī pašā laikā skaidri jaušamu dīvainību. Drīz viņš saprata, kas par lietu.
Vīriešu skaits uz ielas vismaz desmitkārt pārsniedza sieviešu skaitu, un — tas šķita vēl dīvaināk — sievietes, kuras viņš sastapa, bija vai nu jaunākas par astoņpadsmit, vai vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem.
Kas varēja notikt ar sievietēm vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesrpit pieciem gadiem? Varbūt viņām aizliegts parādīties sabiedriskās vietās? …
Jāpagaida, drīz viņš to uzzinās.
Gudmens devās uz Idrigbildingu, kur bija izvietotas visas valdības iestādes, un pieteicās imigrācijas ministra kancelejā. Viņu nekavējoties aizveda pie paša ministra.
Gudmens iegāja nelielā, ar mēbelēm pieblīvētā kabinetā, kura sienas bija izraibinātas ar savādiem, ziliem traipiem. Uz traipu fona draudīgi melnēja snaipera šautene ar trokšņa slāpētāju un optisko tēmēkli. Tas viss Gudmenu mazliet pārsteidza, taču apdomāt savus iespaidus viņš nepaguva, jo kabineta saimnieks tūdaļ pielēca kājās un enerģiski paspieda viņam roku.
Ministrs bija padrukns, dzīvespriecīgs pusmūža vīrs. Viņa krūtis rotāja neliels medaljons ar Tranajas ģerboni — zibeni, kas pāršķeļ kukurūzas vālīti. Gudmens pamatoti secināja, ka tas ir oficiāls varas simbols.
— Esiet sveicināts uz Tranajas, — ministrs sirsnīgi teica, tad notrauca papīru kaudzi no krēsla un uzaicināja Gudmenu apsēsties.
— Ministra kungs… — Gudmens svinīgi iesāka tranajiešu valodā.
— Dens Melits. Sauciet mani vienkārši par Denu. Mēs šeit nemīlam ceremonijas. Lieciet kājas uz galda un jūtieties kā mājās. Vai drīkstu piedāvāt cigāru?
—. Nē, paldies, — Gudmens, nedaudz apmulsis, sacīja. — Mister … ē-ē-ē … Den, esmu atlidojis no planētas Zeme, par kuru jums varbūt ir gadījies dzirdēt.
— Protams, protams, — ministrs sacīja. — Esmu dzirdējis. Diezgan nemierīga, nervoza vietiņa, vai ne? Lai gan… piedodiet, es negribēju jūs apvainot.
— Nē, nē, lūdzu, neraizējieties! Mūsu domas par Zemi pilnīgi sakrīt. Iemesls, kura dēļ esmu ieradies … — Gudmens sastomījās, meklēdams vārdus, kas neizklausītos pārāk muļķīgi. — Redziet, es šo to dzirdēju par jūsu planētu un, apsvēris dzirdēto, nospriedu, ka tās droši vien ir pasakas. Bet, ja jums nav iebildumu, es tomēr gribētu uzdot dažus jautājumus.
— Jautājiet, ko vien vēlaties, — Melits augstsirdīgi atļāva. — Varat nešaubīties, ka uz katru jautājumu jūs saņemsit izsmeļošu atbildi.
— Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?
— Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pārlaboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, nebūs.
— Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.
— Fakts.
— Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslodzījuma vietu…
— Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaidroja, — jo nav taču noziegumu.
— Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.
— Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?
— Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paskatījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistiskas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātiskas metodes?
— Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.
— Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzdevumi reducēti līdz minimumam.
Melits pamāja ar galvu.
— Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas funkcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.
— Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, valdībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.
— Jā, protams.
— Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst korupciju?
— Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.
— Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! —Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!
— Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.
Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:
— Bet vai man atļaus šeit palikt?
— Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?
— Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.
— Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.
Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spalvas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevērīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sašķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.