— Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omulīgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu padomu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonākuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsities. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.
— Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.
— Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu paradīzē valdošo kārtību.
— O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.
— Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu padomu.
Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.
— Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.
— Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.
— Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzīvot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos padomus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?
Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudmenam:
— Vai esat precējies?
— Nē.
— Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Melita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aizliegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?
— Viņa ir saderinājusies.
— Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…
— Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.
— Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?
— Nav viņa tips.
— Bet Zanna Vleja?
— Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudmenam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no
atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.
— Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.
— Ar lielāko prieku. — Gudmens neveikli paklanījās; no tādas laipnības viņam jau sāka reibt galva.
— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties.
Ministrs nospieda sarkano pogu, un Melita kundze izgaisa zilganā spīdumā.
— Laiks slēgt šo bodīti, — Melits, uzmetis skatienu pulkstenim, konstatēja. — Nedrīkst pārāk ilgi strādāt, citādi ļaudis vēl palaidīs nez kādas baumas. Atnāciet citu reizi, tad aizpildīsim veidlapu. Atklāti sakot, jums derētu ierasties ar vizīti pie virsprezidenta Borga Nācijas pilī. Lai gan … viņš droši vien pats ieradīsies pie jums. Tikai raugieties, lai vecais lapsa neapved jūs ap stūri, un neaizmirstiet rītvakar apciemot Zannu.
Ministrs viltīgi pamirkšķināja Gudmenam un pavadīja viņu līdz durvīm.
Dažas sekundes vēlāk, stāvēdams uz ietves, Gudmens teica sev:
— Tā ir Utopija. īsta, patiesa, simtprocentīga Utopija.
Tiesa, šai Utopijai piemita dažas dīvainības.
Gudmens paēda pusdienas nelielā restorānā, pēc tam apmetās turpat netālu viesnīcā. Dežurants pavadīja viņu līdz istabai, kur Marvins tūdaļ atlaidās gultā. Viņš izberzēja nogurušās acis, cenzdamies kaut cik apjēgt šīsdienas iespaidus.
Tik daudz notikumu vienā dienā un jau — tik daudz nesaprotama! Piemēram, vīriešu un sieviešu skaitlis
kais samērs. Kā to izskaidrot? Vajadzēs pajautāt Melitām.
Bet varbūt Melitām nav vērts uzdot šo jautājumu, viņš pats taču ir visai īpatnējs cilvēks. Kāpēc ministrs, piemēram, meta pildspalvu pret sienu? Vai nobriedis, atbildīgs valstsvīrs drīkst atjauties tādas izdarības? Turklāt Melita sieva …
Gudmens jau bija nopratis, ka Melita kundze iznākusi no dersinstasisa; viņš pazina šī enerģijas lauka raksturīgo zilgano spīdumu. Dersinlauku izmantoja arī uz Zemes. Dažreiz nopietnu medicīnisku apsvērumu dēļ kļuva nepieciešams uz laiku pārtraukt organismā dzīvības procesus. Ja slimniekam, sacīsim, bija vajadzīga vakcīna, kuru varēja sagādāt tikai uz Marsa, tādu cilvēku turēja dersinstasisā līdz tam brīdim, kad vakcīnu atveda.
Taču uz Zemes vienīgi diplomētiem ārstiem atļāva eksperimentēt ar šo enerģijas lauku. Par tā patvarīgu izmantošanu draudēja bargs sods.
Gudmens nekad nebija dzirdējis, ka vīri šādā laukā turētu savas laulātās draudzenes.
Bet, ja tiešām visas precētās sievas šeit atrodas sta- sisā, tad ir skaidrs, kāpēc uz ielas tikpat kā nemana sievietes vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem.
Kam vajadzīga tāda elektromagnētiska parandža?
Un vēl viena mīkla satrauca Gudmenu. Proti, snaipera šautene Melita kabinetā.
Varbūt ministrs ir mednieks? Varbūt nodarbojas ar šaušanas sportu? Bet kam tādā gadījumā vajadzīgs trokšņa slāpētājs? Un kāpēc šautene atrodas viņa kabinetā?
Galu galā, Gudmens nosprieda, nav vērts veltīt sīkumiem tik daudz uzmanības. Gan jau katrai dīvainībai
radīsies kaut kāds izskaidrojums. Būtu muļķīgi cerēt, ka viņam nekavējoties un pilnā mērā izdosies saprast, kas notiek uz šīs kā nekā svešās planētas.
Jau iesnaudies, Gudmens sadzirdēja klauvējienus pie durvīm.
— Iekšā, — viņš sacīja.
Neliela auguma vīrs ar pelēcīgu seju, tramīgi skatīdamies apkārt, ieskrēja istabā un aizcirta durvis.
— Vai jūs esat tas jaunais cilvēks, kas atlidojis no Zemes?
— Jā.
— Es jau domāju, ka atradīšu jūs šeit, — vīrelis, apmierināti smaidīdams, teica. — Sameklēju jūs ātri. Vai esat nodomājis kādu laiciņu padzīvot pie mums?