Cik muļķīgi! Savā iztēlē viņš īstenību bija aizstājis ar idilliskām ainiņām, dzīves trauksmaino ritumu — ar stilizētām pozām. Patiesībā cilvēki tā nemaz nevar dzīvot, pat ja viņi to vēlētos …
Pie Vleju ģimenes mājas Gudmens, šaubu mocīts, uz brītiņu apstājās. Kas viņu šeit gaida? Ar kādām svešām (kaut arī neapšaubāmi utopiskām) paražām viņš te sadursies?
Marvins jau bija gatavs griezties atpakaļ, bet tad iedomājās garās vakara stundas viesnīcas istabas vientulībā, un šī perspektīva viņam šķita neciešama. Sakodis zobus, viņš nospieda zvana pogu.
Durvis atvēra vidēja auguma rudmatis pusmūža gados.
— Ā, jūs droši vien esat tas jaunais cilvēks no Zemes, par kuru mums stāstīja. Zanna tūdaļ būs. Lūdzu, ienāciet, iepazīstieties ar manu sievu.
Viņš ieveda Gudmenu patīkami mēbelētā viesistabā un nospieda sarkano pogu pie sienas. Šoreiz dersin- lauka zilganais spīdums Marvinu nenobiedēja. Laulāto draugu savstarpējās attiecības galu galā ir viņu pašu darīšana.
No mirgojošās dūmakas iznāca kādus divdesmit astoņus gadus veca ļoti pievilcīga sieviete.
— Dārgā, — rudmatis teica, — iepazīsties ar misteru Gudmenu no Zemes.
— Priecājos jūs redzēt, — sacīja Vleja kundze. — Vai negribat kaut ko iedzert?
Gudmens palocīja galvu. Vlejs aicinoši norādīja uz ērtu atzveltnes krēslu. Pāris minūtes vēlāk Vleja kundze atnesa paplāti ar atspirdzinošiem dzērieniem un arī apsēdās.
— Tātad jūs esat no planētas Zeme, — misters Vlejs ievadīja sarunu. — Diezgan nemierīga, nervoza vieta, vai ne? Visi nemitīgi steidzas…
— Jā, — Gudmens piekrita.
— Tranaja jums patiks. Mēs protam dzīvot. Lieta tā, ka…
No kāpņu telpas atskanēja brunču švīkoņa. Gudmens piecēlās.
— Mister Gudmen, mūsu meita Zanna, — Vleja kundze sacīja.
Zannas matu krāsa atgādināja pārnovu no Circes zvaigznāja, viņas acu neiedomājami spilgtā zilgme — rudens debesis virs planētas Algo II, lūpas — maigi sārto toni, kāds piemīt Skarslota—Ternera reaktīvo dzinēju izšauto gāzu strūklām, deguns …
Gudmena astronomiskie epiteti līdz ar to bija izsmelti; taisnību sakot, tie arī nebija diez cik piemēroti tik daiļas būtnes aprakstīšanai. Zanna bija slaida, apbrīnojami skaista gaišmate, un Gudmenu pēkšņi pārņēma dziļš prieks. Pirmo reizi pēc ierašanās uz Tranajas viņš pa īstam juta, ka ne veltīgi šķērsojis Galaktiku.
— Ejiet, bērni, papriecājieties, — Vleja kundze smaidīdama ierosināja.
— Tikai nekavējieties pārāk ilgi, — Zannai piekodināja misters Vlejs.
Uz Zemes vecāki runā ar saviem bērniem tāpat.
Tikšanās noritēja, kā jau tādās reizēs parasts. Viņi apmeklēja ne visai dārgu naktslokālu, dejoja, nedaudz iedzēra un ļoti daudz sarunājās. Gudmenu pārsteidza viņu uzskatu kopība. Zanna piekrita visam, ko viņš teica. Bija patīkami konstatēt, ka šī daiļā meitene ir tik gudra.
Viņai burtiski aizrāvās elpa, kad Gudmens stāstīja par briesmām, ar kādām sastapies, šķērsodams Galaktiku. Viņa jau bija dzirdējusi, ka Zemes cilvēki pēc dabas esot piedzīvojumu meklētāji (kaut ari ļoti nervozi), tomēr risku, ko Gudmens uzņēmies, viņa nespēja aptvert.
Sermuļi skrēja Zannai pār muguru, kad viņa uzzināja par Galaktisko virpuli. Šausmās iepletusi acis, viņa klausījās stāstu par drausmīgo Līko staru, kur asinskārie snumbžļi, slēpdamies Prodenguma ellišķīgajos labirintos, uzglūn kosmonautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa. No Marvina vārdiem viņa secināja, ka zemieši ir dzelžaini vīri, kas savos tērauda kuģos met drosmīgu izaicinājumu Lielajam tukšumam.
Zanna atguva valodu tikai tad, kad Gudmens pastāstīja par Mollas Genas traktieri «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, kur kausiņš alus maksā piecsimt Zemes dolārus.
— Jūs droši vien bijāt ļoti izslāpis, — viņa domīgi teica.
— Ne sevišķi, — Gudmens atbildēja. — Naudai tur nav nekādas vērtības.
— Saprotu, bet vai nebūtu bijis labāk šo naudu pataupīt? Jums taču, domājams, kādreiz būs sieva un bērni… — Viņa pietvīka.
Gudmens pārliecināti teica:
— Šai savas dzīves daļai esmu pielicis punktu. Es apprecēšos un palikšu šeit, uz Tranajas.
— Lieliski! — viņa iesaucās.
Vakars bija ļoti izdevies.
Gudmens pavadīja Zannu uz mājām, kamēr vēl nebija satumsis, un norunāja tikties ar viņu rītvakar. Paša stāstījuma iedrošināts, viņš noskūpstīja meiteni uz vaiga. Viņa neatvirzījās, bet Marvins, būdams ļoti delikāts, šo izdevību neizmantoja.
— Līdz rītam, — viņa pasmaidījusi teica un aizvēra durvis.
Atceļā uz viesnīcu Gudmens jutās kā spārnos. Zanna, Zanna! Vai tiešām viņš būtu tik ātri iemīlējies? Un kādēļ gan ne? Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir reāls psihofizioloģisks stāvoklis un "kā tāds visnotaļ atzīstams. Mīlestība Utopijā! Cik brīnišķīgi, ka šeit, uz ideālas planētas, viņam izdevies sastapt ideālu meiteni!
Pēkšņi no tumsas iznira nepazīstams vīrietis un aizšķērsoja viņam ceļu. Gudmens ievēroja, ka gandrīz visu svešinieka seju sedz melna zīda maska. Svešajam rokā bija prāva kalibra un, pēc izskata spriežot, visai jaudīga staru pistole.
— Kārtībā, veco zēn, — nepazīstamais teica, — dod šurp naudiņu. Visu!
— Ko? — Gudmens nesaprata.
— Tu labi dzirdēji, ko es teicu. Naudu! Dod šurp naudu!
— Jums nav tiesību, — Gudmens sacīja. Viņš bija pārāk izbrīnījies, lai spētu loģiski domāt. — Uz Tranajas taču nav noziegumu!
— Kas tad saka, ka ir? Es tikai lūdzu tevi atdot man savu naudu. Atdosi labprātīgi vai nāksies to izkratīt no tevis?
— Jūsu nekaunība nepaliks nesodīta! Noziegumi nekad neved pie laba gala!
— Nerunā muļķības, — svešais norūca un pacēla staru pistoli mazliet augstāk.
— Labi. Tikai neuztraucieties. — Gudmens izvilka kabatas portfeli, kurā glabājās visi viņa ietaupījumi, un pasniedza to cilvēkam maskā.