Nepazīstamais pārskaitīja naudu. Acīmredzot summa bija pietiekami iespaidīga.
— Tas ir vairāk, nekā gaidīju. Paldies, veco zēn. Neskumsti. — Un viņš ātri aizsoļoja pa tumšo ielu.
Gudmens drudžaini lūkojās apkārt, meklēdams policistu, līdz beidzot atcerējās, ka šeit tādu vispār nav. Pie tuvākā ielu krustojuma viņš ieraudzīja nelielu bāru, virs kura durvīm zaigoja neona izkārtne «Kitty Cat», un skriešus devās uz turieni.
Iekšā neviena nebija, atskaitot bārmeni, kas cītīgi slaucīja glāzes.
— Mani aplaupīja! — Gudmens iekliedzās.
— Nu, un tad?
— Uz Tranajas taču neesot noziedzības!…
— Pareizi.
— Un tomēr mani nupat aplaupīja.
— Jūs laikam esat iebraucējs, — bārmenis, palūkojies uz Marvinu, sacīja.
— Es nesen atlidoju no Zemes.
— No Zemes? Jā, jā, esmu dzirdējis. Tāda nervoza, nemierīga planēta …
— Hm, — Gudmens norūca. Viņam jau sāka apnikt šis vienveidīgais refrēns. — Kā var apgalvot, ka uz Tranajas nav noziedzības, ja mani tikko aplaupīja?
— Kas te ko nesaprast! — bārmenis atbildēja, paraustīdams plecus. — Pie mums laupīšana netiek uzskatīta par noziegumu.
— Laupīšana vienmēr ir noziegums!
— Bet sakiet, — kādā krāsā viņam bija maska?
Gudmens brīdi padomāja.
— Melna. No melna zīda.
Bārmenis pamāja ar galvu.
— Tātad šis cilvēks bija valsts nodokļu piedzinējs.
— Ļoti dīvaina nodokļu piedzīšanas metode, — Gudmens nomurmināja.
Bārmenis ielēja Marvinam glāzīti «Tranajas sevišķā».
— Pamēģiniet uz visu to paskatīties caur sabiedrības interešu prizmu. Kaut kādi līdzekļi valdībai galu galā ir vajadzīgi. Iegūstot tos šādā veidā, var iztikt bez ienākumu nodokļa, bez juridiskās kazuistikas un birokrātijas, ko nodokļi allaž rada. Arī no tīri psiholoģiskā viedokļa atņemt naudu ar īslaicīgu un visumā nesāpīgu operāciju ir daudz labāk nekā likt pilsoņiem veselu gadu mocīties, gaidot to dienu, kad viņiem tik un tā vajadzēs atvērt maku.
Marvins vienā rāvienā iztukšoja glāzīti, un bārmenis ielēja viņam otru.
— Līdz šim es biju domājis, — Gudmens teica, — ka jūsu sabiedrība pamatojas uz privātās iniciatīvas un brīvas gribas idejām.
— Pareizi, — bārmenis apstiprināja. — Bet šādos apstākļos arī valdībai, kas pie mums jau tā ir stipri reducēta, nevar liegt tiesības uz gribas un rīcības brīvību, vai ne?
Nezinādams, ko atbildēt, Gudmens izdzēra otru glāzīti.
— Vai drīkstu palūgt vēl? Es samaksāšu pie pirmās izdevības.
— Protams, protams, — bārmenis laipni sacīja, ieliedams Gudmenam vēl vienu glāzīti un nolikdams otru sev priekšā.
— Kāpēc jūs pirmīt interesējāties par svešinieka maskas krāsu? — Gudmens vaicāja.
— Melnas maskas ir tikai valsts ierēdņiem. Privātpersonas valkā baltas.
— Jūs gribat teikt, ka arī privātpersonas nodarbojas ar laupīšanu?
— Bez šaubām! Tāda ir mūsu metode: bagātības tiek pārdalītas, īpašumi nivelējas bez valsts iejaukšanās, bez jebkādiem nodokļiem, tikai pateicoties privātajai iniciatīvai. — Bārmenis pamāja ar galvu. — Sī sistēma darbojas nevainojami. Ne jau velti laupīšanu mēs dēvējam par Lielo izlīdzinātāju.
— Jums acīmredzot ir taisnība, — Gudmens, iztukšojis trešo glāzīti, atzina. — Ja esmu jūs pareizi sapratis, jebkurš cilvēks var paņemt staru pistoli, uzvilkt masku un iziet uz lielceļa?
— Tieši tā, — bārmenis apstiprināja. — Tikai, redzat, visam jānotiek zināmos rāmjos.
Gudmens pasmīkņāja.
— Ja jau likums to atļauj, arī es varu iekļauties spēlē. Vai jūs man neaizdotu masku? Un pistoli…
Bārmenis parakņājās zem letes.
— Tikai neaizmirstiet atdot. Tās ir ģimenes relikvijas.
— Noteikti, — Gudmens apsolīja. — Pie reizes samaksāšu ari tēriņu.
Viņš aizbāza pistoli aiz joslas, uzlika masku un izgāja uz ielas. Ja tāda ir tranajiešu dzīve, tai var pielāgoties. Viņu grib aplaupīt? Nekā nebija! Viņš pats aplaupīs citus un kā vēl!
Nonācis līdz vāji apgaismotam ielu krustojumam, Marvins paslēpās kāda nama ēnā un sāka gaidīt. Drīz viņš sadzirdēja soļus: viņam strauji tuvojās solīds, labi ģērbies tranajietis.
— Stop, draudziņ! — Gudmens iesaucās.
Tranajietis apstājās un uzmeta skatienu staru pistolei Marvina rokā.
— Hm … Kā redzu, jums ir «Drog-3» sistēmas platiet,īķa staru pistole. Drusku vecmodīgs ierocis. Vai jums tā neliekas?
— Mani tas pilnīgi apmierina, — Gudmens sacīja. — Dod šurp …
— Sprūda mehānisms darbojas lēni, — tranajietis domīgi novilka. — Es personīgi jums ieteiktu adatsta- raino Mils-Slivenu. Starp citu, esmu Slivena ieroču firmas pārstāvis. Ja jūs nodotu mums savu veco krāmu un nedaudz piemaksātu …
— Dod šurp naudu, — Gudmens atcirta.
Solīdais tranajietis pasmaidīja.
— Jūsu «Drog-3» pistolei ir ļoti būtisks trūkums: šis ierocis nešauj, kamēr nav atvilkts drošinātājs. — Tranajietis pēkšņi palēcās uz priekšu un izsita pistoli Gudmenam no rokas. — Nu, redzat? Jūs tik un tā neko nevarētu man padarīt. — Viņš pagriezās un mierīgi aizgāja.
Gudmens pacēla pistoli, sataustīja drošinātāju un metās tranajietim pakaļ.
— Rokas augšā, — viņš ar izmisīgu apņēmību pavēlēja.
— Nu nē, dārgumiņ, — tranajietis, pat neatskatījies,
izmeta pār plecu. — Uz katru klientu tikai pa vienam mēģinājumam. Nav labi ignorēt nerakstīto likumu.
Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.
Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.