— Un kā jūs domājat?
— Protams, viņi ir nepilnvērtīgi. To es esmu neapstrīdami pierādījis. Varētu pat teikt, ka viņu dzīvības nav neko vērtas, it sevišķi raugoties no Visuma viedokļa. Turklāt… hm … jā, ar šo preparātu varētu izglābt ne viena vien Zemes cilvēka dzīvību!
— Visupirms mēs varētu paildzināt savu mūžu, — Freds piezīmēja. — Kuram gan gribas atstiept kājas pirms laika?
Karvers piecēlās un apņēmīgi atsprādzēja ieroča maksti.
— Iegaumē, — viņš sacīja Fredam, — mēs to darām tikai zinātnes vārdā un civilizācijas labā.
— Kā tad, profesor! — Freds smīnēdams devās uz kuģa lūku.
Degu viņi atrada dziednieka būdas tuvumā.
— Man jādabū kaut mazliet sersi sulas, — Karvers viņam teica.
— Es taču paskaidroju, — dziednieks sacīja, — kāpēc tas nav iespējams.
— Mums šī sula jādabū, — Freds piebilda un, izvilcis revolveru, nikni palūkojās uz Degu.
— Nē.
— Tu laikam domā, ka es jokoju? Vai zini, ko var izdarīt ar šo ieroci?
— Esmu redzējis, kā jūs to lietojat.
— Varbūt tu netici, ka vērsīšu stobru pret tevi?
— Es nebaidos. Bet sersi jūs nedabūsit.
— šaušu, — Freds brīdināja, arvien vairāk paceldams balsi. — Zvēru, ka tūlīt šaušu!
Dziedniekam aiz muguras pamazām sāka pulcēties ciemata iedzīvotāji. Pelēkādaini, ar pumpainām galvām, viņi klusēdami saslēdzās rindās: mednieki turēja rokās šķēpus, pārējie bija bruņojušies ar nažiem un akmeņiem.
— Sersi jūs nevarat dabūt, — Degs rāmi atkārtoja.
Freds nesteigdamies notēmēja.
— Paklau, Fred, — Karvers ierunājās, — viņu ir pārāk daudz. Diezvai tagad …
Freda vārgulīgais augums iztaisnojās; viņa rādītājpirksts, aptvēris revolvera mēlīti, aiz sasprindzinājuma kļuva gandrīz pilnīgi balts. Karvers piemiedza acis.
Uz mirkli iestājās nāves klusums. Tad atskanēja šāviens. Karvers bailīgi paskatījās apkārt.
Degam manāmi trīcēja ceļgali, taču dziednieks joprojām stāvēja kājās. Freds ar nervozu kustību atvilka revolvera gaili. Ciemata iedzīvotāji nebija izdvesuši ne skaņas. Sākumā Karvers pat nesaprata, kas noticis. Beidzot viņš ieraudzīja atkritumu vācēju.
Lorejietis gulēja zemē; viņa kājas tikko manāmi raustījās, bet kreisā roka joprojām cieši turēja slotu. No cauruma, kuru Freds bija precīzi izšāvis pieres vidū, tecēja asinis.
Degs noliecās pār atkritumu vācēju, tad izslējās un neskanīgi teica:
— Miris.
— Tas bija pirmais, — Freds piedraudēja un notēmēja uz vienu no medniekiem.
— Nē! — Degs iekliedzās.
Freds sarauca uzacis.
— Es jums došu sersi, — Degs paskaidroja. — Došu visu, cik vien mums ir. Bet jums abiem nekavējoties no šejienes jāpazūd!
Viņš ieskrēja būdā un mirkli vēlāk atgriezās ar trim koka caurulītēm, kuras iegrūda Fredam rokās.
— Viss kārtībā, profesor, — Freds sacīja. — Tagad jālasās prom, cik ātri vien iespējams!
Pagājuši garām drūmi klusējošajiem lorejiešiem, viņi devās taisnā ceļā uz kuģi. Pēkšņi saulē pazibēja kaut kas spožs. Freds iekaucās aiz sāpēm, un revolveris izkrita viņam no rokas. Karvers steigšus pacēla to.
— Viens no šiem ķēmiem mani ievainojis, — Freds sacīja. — Dodiet revolveri!
Aprakstījis slaidu loku, pie viņu kājām ieurbās šķēps.
— Pūlis ir pārāk liels, — profesors nosprieda. — Labāk skriesim!
Lai gan visapkārt svilpa šķēpi un naži, abi laimīgi sasniedza kuģi un no iekšpuses cieši aizslēdza lūku.
— Mēs esam samērā viegli tikuši cauri, — Karvers aizelsies nosēca. — Vai serums ir pie tevis?
— Jā, — Freds, berzēdams ievainoto roku, atsaucās. — Nolādēts!
— Kas noticis?
— Mana roka. Liekas, notirpusi…
Karvers apskatīja ievainojumu, domīgi saknieba lūpas, bet neko neteica.
— Roka kļuvusi nejūtīga, — Freds iesaucās. — Vai tikai viņu šķēpi nav saindēti?
— Ļoti iespējams, — profesors pieļāva šādu varbūtību.
— Tie ir saindēti, noteikti! — Freds iekliedzās. — Skatieties, brūces krāsa sāk mainīties!
Tiešām, brūces malas jau bija tik tumšas, it kā tās būtu pārņēmusi gangrēna.
— Sulfidīnu, — Karvers teica, — un penicilīnu! Tūlīt iešjircināsim … Uztraukumam nav nekāda pamata, Fred. Modernā farmakoloģija …
— … var izrādīties gluži bezspēcīga pret šo indi. Atveriet vienu no caurulītēm!
— Bet, Fred, — Karvers iebilda, — mums ir tik maz seruma! Bez tam …
— Pie joda! — Freds ierēcās, paķēra vienu no caurulītēm un ar zobiem atkorķēja to.
— Pagaidi, Fred!
— Kas vēl nebūs!
Freds kāri norija sersi sulu un nometa cauruli zemē. Karvers īgni uzsauca .viņam:
— Es tikai gribēju tevi brīdināt, ka bez iepriekšējas pārbaudes cilvēkam šo serumu lietot nevajadzētu. Mēs taču nezinām, kā tas iedarbojas uz cilvēka organismu. Vienīgi tavās interesēs …
— Protams, protams! Vienīgi manās… — Freds ņirgādamies atbildēja. — Toties tagad jūs redzēsit, kā šī viela iedarbojas.
Brūce, kas bija kļuvusi gandrīz melna, ātri atguva veselīgas miesas krāsu un sāka aizvilkties. Drīz ievai- nojūma vietā palika balta rētiņa, un arī tā pēc brīža pazuda, pārvērtusies par jaunu, iesārtu ādu.
— Nu, kas vainas šīm zālītēm? — Freds gandrīz histēriski smējās. — Tās darbojas, profesor, darbojas! Iedzeriet arī jūs, veco zēn, un nodzīvojiet vēl sešdesmit gadus! Kā jums šķiet, vai šo vielu izdosies sintezēt? Tā ir vērta miljonu, desmit miljonus, varbūt pat miljardu! Un galu galā, ja sintēze neizdosies, vēl taču paliek vecā, labā Loreja. Ik pēc pusgadsimta mēs varēsim atgriezties, lai papildinātu sersi krājumus. Starp citu, šī suliņa lieliski garšo, profesor. Tā mazliet atgādina … Ei, kas noticis?