Profesors Karvers plaši ieplestām acīm blenza uz Fredu.
— Kas noticis? — Freds smīnēdams jautāja. — Vai mana rēta sašķiebusies? Ko jūs tā skatāties?
Karvers neatbildēja. Profesora lūpas trīcēja. Viņš sāka lēni kāpties atpakaļ.
— Velns parāvis, sakiet taču beidzot, — kas noticis?
Uzmetis šefam aizdomu pilnu skatienu, Freds skriešus devās uz kuģa priekšgalu un paskatījās spogulī.
— Kas ar mani noticis?
Karvers gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca viņam pār lūpām. Viņš redzēja, ka Freda vaibsti pamazām mainās — nogludinās un kļūst arvien rupjāki, primitīvāki, it kā daba tajos mēģinātu ieskicēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Uz Freda galvas parādījās dīvaini puni. Viņa sārtā āda pamazām ieguva arvien pelēcīgāku nokrāsu.
— Es tev ieteicu pagaidīt, — Karvers nopūtās.
— Kas notiek? — Freds izbijies šņukstēja.
— Redzi, — Karvers teica, — tā laikam ir sersi blakus iedarbība. Dzimstība uz Lorejas, kā mēs noskaidrojām, praktiski tuvojas nullei. Tāpēc, par spīti sersi ogu dziednieciskajām īpašībām, šai rasei jau sen vajadzēja iznīkt. Un tas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien sersi eliksīrs nebūtu apveltīts ar vēl vienu dīvainu īpašību … Proti, spēju pārvērst zemākos dzīvniekus par lorejiešu tipa saprātīgām būtnēm!
— Kas par murgainu iedomu!
— Tā ir nevis iedoma, bet gan hipotēze, kas balstās uz Dega paziņojumu, ka sersi ir lorejiešu māte. Baidos, ka tieši ar šo faktu izskaidrojami daudzie dzīvnieku kulti un tabu, kas aizliedz medības. Dažādi dzīvnieki acīmredzot ir atsevišķu Lorejas dzimtu, bet varbūt pat visu lorejiešu senči. Kā tu pats labi zini, par šo tematu aizliegts pat runāt! Tādējādi izpaužas dziļi iesakņojusies mazvērtības sajūta, kas izskaidrojama ar šo būtņu samērā neseno izcelšanos no dzīvnieku pasaules.
Karvers gurdi paberzēja pieri.
— Sersi sulai, — viņš turpināja, — acīmredzot ir izšķirošā loma lorejiešu dzīvē. Tīri teorētiski spriežot…
— Pie velna teorijas, — Freds norūca un ar šausmām konstatēja, ka viņa balss kļuvusi rupja un gārdzoša. — Profesor, dariet taču kaut ko!
— Kaut ko darīt diemžēl nav manos spēkos.
— Varbūt Zemes zinātne …
— Nē, Fred, — Karvers klusi, bet noteikti sacīja.
— Ko?
— Fred, lūdzu, pacenties saprast. Es nevaru tevi ņemt līdzi.
— Kas jums padomā? Jūs esat jucis?!
— Nebūt ne. Kā lai es izskaidroju tavu pārvērtību? Cilvēki uzskatīs mani par fantazētāju, par šarlatānu un mistifikatoru.
— Bet…
— Nepartrauc mani. Neviens mums netices! Visi uzskatīs tevi par neparasti atjautīgu lorejieti. Jau tava klātbūtne vien sagraus manas grāmatas pamattēzi!
— Bet jūs mani nepametīsit, — Freds nošļupstēja. — Jūs nedrīkstat…
Profesora Karvera rokās vēl arvien bija abi revolveri. Tagad viņš aizbāza vienu no tiem aiz jostas, bet otru vērsa pret Fredu.
— Man nenāk ne prātā pašrocīgi izrakt kapu savam mūža darbam. Taisies ka tiec no šejienes, Fred!
— Nē!
— Es nejokoju. Lasies, Fred! Veicīgāk …
— Neiešu! Jums vajadzēs mani nošaut!
— Ja būs vajadzīgs, es to izdarīšu, — Karvers apsolīja. — Nošaušu un pēc tam izmetīšu.
Viņš notēmēja. Freds atkāpās līdz lūkai un atvēra to. Lorejieši klusēdami stāvēja pie kuģa trapa.
— Viņi nobendēs mani!
— Tiešām žēl, Fred, bet citas izejas nav … — Karvers sacīja.
— Nē, nē, negribu! — Freds spiedza, ar abām rokām ieķēries lūkas malās.
Karvers nogrūda viņu lejā un tūdaļ pat izmeta arī divas atlikušās caurulītes ar sersi sulu. Tad, nevēlēdamies redzēt, kas notiek ārpusē, strauji aizcirta lūku.
Stundu vēlāk viņa kuģis jau atradās izplatījumā, tālu no Lorejas …
Pēc Karvera atgriešanās uz dzimto planētu viņa grāmatu «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēptie cēloņi» pasludināja par salīdzinošās antropoloģijas jauno evaņģēliju. Taču itin drīz profesors sadūrās ar neparedzētiem sarežģījumiem.
Kāds kosmoflotes kapteinis, vārdā Džonss, apgalvoja, ka uz Lorejas nesen redzējis iedzimto, kas intelektuālā ziņā neatpaliekot no Zemes cilvēkiem. Turklāt šo apgalvojumu viņš varēja pierādīt ar filmām un ierakstiem magnetofona lentēs.
Daudzi jau sāka apšaubīt Karvera tēzes. Bet tad profesors, personīgi pārbaudījis sava oponenta savāktos materiālus, ar dzelžainu loģiku pierādīja, ka tā sauktais superlorejietis — šis izfantazētais pilnības iemiesojums, kuru uzskatīja par līdzvērtīgu Zemes cilvēkam, — Lorejas sabiedriskajā hierarhijā ieņem viszemāko pakāpienu; viņš ir atkritumu vācējs, ko skaidri apliecina melnā svītra šķērsām pāri sejai.
Kosmoflotes kapteinis pat necentās noliegt šos faktus.
— Kāpēc, — Karvers ironiski jautāja, — šim super- lorejietim, par spīti viņa izdaudzinātajām spējām, nav izdevies iekarot kaut cik redzamu vietu tai nožēlojamā sabiedrībā, kurā viņš dzīvo?
Šis jautājums tad arī aizbāza muti kapteiņa piekritējiem, sagraudams viņu pseidozinātnisko skolu. Un, lūk, Karvera doktrīnu par ārpuszemes rasu iedzimto nepiln- vērtību tagad atzīst domājošie cilvēki visā Galaktikā.
SVĒTCEĻOJUMS UZ ZEMI
Elfreds Saimons bija dzimis uz Kazangas IV, nelielas lauksaimnieciskas planētas Arktura tuvumā; tur viņš vadīja kombainu pa kviešu laukiem un garajos, klusajos vakaros klausījās no Zemes atklīdušu mīlas dziesmu ierakstus.
Dzīvot uz Kazangas varēja tīri labi; vietējās meitenes bija dūšīgas, jautras, atklātas un piekļāvīgas — lieliskas partneres pastaigai kalnos vai piknikam upmalā, prasmīgas saimnieces un uzticīgas laulātās draudzenes. Taču no romantikas viņās nebija ne vēsts! Ka- zangieši labprāt izklaidējās ar savām meitenēm; viņi darīja to ļoti dzīvespriecīgi un bez liekas kautrības. Bet tā bija tikai izklaidēšanās, nekas vairāk.