Saimons juta, ka šai vienmuļajā dzīvē viņam kaut kā trūkst, un vienā jaukā dienā saprata, kur īsti slēpjas vaina.
Kāds ceļojošs tirgotājs apskrambātā kuģi bija atvedis uz Kazangu grāmatas. Stipri novājējis un gluži sirms, tirgotājs atstāja mazliet jukuša cilvēka iespaidu. Tomēr viņam par godu sarīkoja svētkus, jo aiz Saules sistēmas robežām ļaudis priecājās par katru izdevību uzzināt kaut ko jaunu.
Ciemiņš atstāstīja kazangiešiem pēdējās tenkas: par cenu karu starp Detroitu II un Detroitu III, cik ienesīga uz Alanas kļuvusi zveja, kādus tērpus valkā Morācijas prezidenta sieva un cik jocīgā dialektā runā DorānasV iedzīvotāji. Beidzot viens no klātesošajiem lūdza:
— Pastāstiet mums par Zemi.
— Ā, — tirgotājs jūsmīgi iesaucās. — Jūs gribat dzirdēt par planētu māti? Tad, lūk, draugi, jūsu zināšanai, visā kosmosā nav otras tādas planētas kā mūsu vecā Zeme. Uz Zemes, draugi, viss ir iespējams un nekas nav liegts.
— It nekas? — iejautājās Saimons.
— Viņiem ir likums pret aizliegumiem, — tirgotājs smīnēdams paskaidroja. — Un vēl nav dzirdēts, ka šis likums būtu kaut reizi pārkāpts. Uz Zemes, draugi, viss ir citādi. Jūs, piemēram, specializējaties lauksaimniecībā. Zemes specialitāte turpretī ir nepraktiski nieciņi — tādi kā neprāts, skaistums, karš, reibums, šķīstība, šausmas un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Un cilvēki pārvar attālumus, kas mērojami ar gaismas gadiem, lai izbaudītu šos labumus.
— Bet mīlestība? — jautāja kāda sieviete.
— Meitenīt, — tirgotājs lēnprātīgi teica, — Zeme ir vienīgā vieta Galaktikā, kur vēl saglabājusies mīlestība! Uz Detroitas II un Detroitas III to mēģināja ieviest, taču atzina, ka mīlestība ir pārlieku dārga; uz Alanas savukārt nosprieda, ka tā apdraud cilvēku garīgo līdzsvaru, bet Morācija un Dorāna V vēl nav paspējušas to importēt. Kā jau teicu, Zemes specialitāte ir visādi nepraktiski nieciņi, kas prasmīgu vīru rokās tomēr dod krietnu peļņu.
— Peļņu? — pajautāja kāds plecīgs fermeris.
— Protams! Zeme ir veca, tās dzīļu bagātības sen izsmeltas un lauki — neauglīgi. Zemes kolonijas kļuvušas neatkarīgas, un tajās dzīvo prātīgi ļaudis, tādi kā jūs, kuri par savām precēm cenšas dabūt kārtīgu cenu. Ar ko gan citu vecenīte Zeme šādos apstākļos varētu pelnīties, ja ne ar niekiem, kas piešķir dzīvei jēgu?
— Bet vai jūs pats tur bijāt iemīlējies? — Saimons vaicāja.
— Biju, biju, — tirgotājs, pēkšņi sadrūmis, atbildēja. — Biju iemīlējies un tagad, kā redzat, ceļoju. Jā, draugi, šīs grāmatas …
Par nesamērīgi lielu summu Saimons nopirka senlaicīgu dzejoļu krājumu un, lasīdams to, sapņoja par kaisli skurbinošajos mēness staros, par bālu rītausmu, kas glāsta izslāpušas mīlētāju lūpas, par krēslainu jūras krastu, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķermeņi savijas dievišķā ekstāzē …
Kaut kas tāds bija iespējams tikai uz Zemes! Jo Zemes bērniem, tā stāstīja tirgonis, kopš tie izklīduši pa kosmosu, vajadzēja smagi strādāt, lai nodrošinātu sev iztiku svešajās pasaulēs. Uz Kazangas raženi padevās kvieši un kukurūza. Uz Detroitas II un Detroitas III cita pēc citas izauga jaunas rūpnīcas. Par Alanas zvejas vietām stāstīja leģendas visā Dienvidu zvaigžņu joslā. Uz Morācijas dzīvoja bīstami plēsoņas, un Dorānu V klāja pirmatnēji mūžameži. Bet galu galā tas bija labi, un tieši tā tam arī vajadzēja būt.
Tomēr jaunās pasaules bija pārāk skarbas un sterilas savā pilnībā; visa dzīve tur šķita pārlieku racionāli izplānota. Kaut kas acīmredzot bija pazaudēts izplatījuma saltajās tālēs, un tikai Zeme vēl pazina mīlestību.
Tāpēc Saimons strādāja, krāja naudu un sapņoja. Divdesmit devītajā mūža gadā viņš pārdeva savu fermu, salika koferī tīrus kreklus, uzvilka labāko uzvalku, apāva izturīgas kurpes un iekāpa lainerī «Kazanga—Metropole».
Tā Elfreds beidzot nokļuva uz Zemes, kur sapņiem ir jāpiepildās kaut vai tāpēc, ka to prasa likums.
Ņujorkas kosmodromā Saimons ātri nokārtoja ar muitas kontroli saistītās formalitātes, un pēc brīža apakšzemes dzelzceļš viņu nogādāja līdz Taimsskvēram. Tur viņš iznāca žilbinošajā dienas gaismā, cieši turēdams rokā koferi — kā jau cilvēks, kas iepriekš brīdināts par kabatzagļiem un citām lielpilsētas haizivīm.
Palūkojies apkārt, Elfreds juta, ka no brīnumiem viņam aizraujas elpa.
Visupirms viņu pārsteidza bezgalīgā kinoteātru virkne, kur atkarībā no skatītāju vēlēšanās varēja noskatīties filmas divās, trijās vai pat četrās dimensijās. Un kas tās bija par filmām!
Pa labi no viņa teltij līdzīgs reklāmas stabs izaicinoši vēstīja:
KAISLE UZ VENĒRAS!
DOKUMENTĀLS PĀRSKATS PAR ZAĻĀS ELLES IEMĪTNIEKU DZIMUMDZĪVI…
SATRIECOSI ATMASKOJUMI!
Saimons gribēja iegriezties šajā kinoteātri, bet tad pamanīja, ka ielas pretējā pusē rāda filmu par karu.
SAUĻU SĀVALDITĀJI!
LENTE VELTĪTA KOSMISKĀS KARA FLOTES VELNIŠĶĪGI DROSMĪGAJIEM ZĒNIEM.
Turpat blakus cits plakāts vilināja: TARZĀNS PIEVEIC SATURNA VAMPĪRUS!
Tarzans — viņš miglaini atcerejas, ka šo vardu sastapis kādā grāmatā, — laikam bija viens no Zemes mitoloģiskajiem varoņiem.
Tas viss bija brīnišķīgi, bet viņu neapšaubāmi gaidīja vēl satraucošāki pārsteigumi! Saimona uzmanību saistīja neskaitāmi mazi veikaliņi, kur varēja iegādāties visu pasauļu iecienītākos ēdienus un it īpaši tādus Zemes nacionālos gardumus kā picca, karsti cīsiņi, spageti un kniši. Turpat bija veikali, kuros pārdeva nocenotus kosmonautu tērpus, un citi veikali, kuros pārdeva tikai dzērienus.