— Es nevēlos karu, — Saimons atbildēja.
— Par to tevi diezvai var nosodīt, — vīrelis pasteidzās piekrist. — Karš tiešām ir elle. Bet tad jau laikam tu esi ieradies meklēt mīlestību.
— Kā jūs to zināt? Elfreds vaicāja.
Vīrelis kautri pasmaidīja.
— Karš un mīlestība, — viņš sacīja, — ir divas galvenās preces, kuras Zeme piedāvā iebraucējiem. Kopš neatminamiem laikiem mēs tās pārdodam milzīgos vairumos.
— Vai atrast mīlestību ir ļoti grūti?
— Paej divus kvartālus pilsētas centra virzienā, — vīrelis mundri ieteica. — Atradīsi bez garas meklēšanas. Pasaki, ka tevi sūtīja Džo.
— Bet tas taču nav iespējams! Nevar ne no šā, ne no tā aiziet un …
— Ko tu zini par mīlestību? — Džo jautāja.
— Nekā.
— Toties mēs šajā nozarē esam lietpratēji!
— Es zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, — Saimons iebilda. — Kaisle skurbinošajos mēness staros …
— Nu, protams, un krēslains jūras krasts, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķermeņi savijas dievišķā ekstāzē!
— Arī jūs esat lasījis šo grāmatu?
— Grāmatu? Tā ir visparastākā reklāmas brošūra! Bet nu man ir jāiet. Neaizmirsti — divi kvartāli centra virzienā. Gan jau atradīsi.
Draudzīgi pamājis ar galvu, Džo ienira pūlī.
Saimons izdzēra savu koka-kolu un lēnām aizsoļoja pa Brodveju. Saraucis pieri, viņš intensīvi domāja un nolēma turpmāk atturēties no pārsteidzīgiem spriedumiem.
44. ielā Elfreds ieraudzīja milzīgu neona reklāmu: APVIENOTĀ AKCIJU SABIEDRĪBA «MĪLA».
Otrā rinda mazaki neona burti vēstīja: «Atvērts cauru diennakti».
Vēl zemāk bija rakstīts: «Otrajā stāvā».
Nelabu nojautu pārņemts, Saimons piepeši sadrūma. Tomēr viņš uzkāpa pa trepēm un iegāja nelielā, gaumīgi mēbelētā pieņemšanas telpā. No turienes viņu aizsūtīja pa garu gaiteni uz kādu numurētu kabinetu.
Kabinetā aiz masīva rakstāmgalda sēdēja izskatīgs, iesirms vīrs, kas, Saimonam ienākot, piecēlās un sniedza viņam roku.
— Esiet sveicināts, ser! Kas jauns uz Kazangas?
— Kā uzminējāt, no kuras planētas esmu ieradies?
— To man pateica jūsu krekls. Es, vai zināt, vienmēr skatos uz krekliem. Starp citu, mani sauc misters Teits. Mans uzdevums — apkalpot jūs pēc labākās sirdsapziņas. Bet jūs …
— Saimons, Elfreds Saimons.
— Lūdzu, sēdieties, mister Saimon. Vai drīkstu piedāvāt cigareti? Varbūt vēlaties kaut ko iedzert? So apmeklējumu jūs nenožēlosit, ser! Mēs esam visvecākā firma šai nozarē, daudz lielāka par mūsu tuvāko konkurenti «Kaisli» … Arī mūsu cenas ir pieņemamākas un prece kvalitatīvāka. Vai drīkstu painteresēties, kādā veidā jūs par mums uzzinājāt? Varbūt lasījāt sludinājumu lappusi avīzē «Times»? Vai…
— Mani atsūtīja Džo, — Saimons paskaidroja.
— Aktīvs aģents, — misters Teits teica, rotaļīgi pašūpodams galvu. — Bet, lai nu būtu kā būdams, ser, mums nav iemesla vilcināties. Jūs esat mērojis tālu ceļu, meklēdams mīlestību, un šeit jūs to atradīsit. — Viņš izstiepa roku, lai nospiestu podziņu, taču Saimons viņu apturēja.
— Es negribētu būt rupjš un tā tālāk, — viņš teica,
— bet…
— Ludzu, ludzu, — misters Teits sacīja, uzmundrinoši pasmaidīdams.
— Es kaut ko nesaprotu, — Elfreds, tumši pietvīcis, nobēra, un viņa piere pārklājās ar sviedru lāsēm.
— Man šķiet, ka esmu nokļuvis nepareizā vietā. Ne jau tādēļ es mēroju garo ceļu līdz Zemei, lai vienkārši… nu, vārdu sakot, es šaubos, vai jūs tiešām pārdodat mīlestību. Visu ko, tikai ne mīlestību! Nē, īsta mīlestība tā nevar būt…
— Ko jūs! Mēs pārdodam visīstāko mīlestību… — Misters Teits bija tik ļoti izbrīnījies, ka gandrīz pielēca kājās. — Tur jau tā lieta! Seksu var nopirkt kurš katrs.
Dievs kungs, tā taču vislētākā manta pasaulē, ja vien neskaita cilvēka dzīvību! Bet mīlestība ir retums, kaut kas vienreizīgs, un to var atrast tikai uz Zemes. Vai lasījāt mūsu brošūru?
— Par ķermeņiem jūras krastā? — Saimons jautāja.
— Jā, to pašu. Starp citu, šo brošūru uzrakstīju es pats. Vai tā nedod zināmu priekšstatu par mīlas jūtām? Tādas jūtas jums nevar iedvest jebkura sieviete, mister Saimon. To spēj vienīgi meitene, kas jūs mīl.
Saimons joprojām šaubījās.
— Un tomēr tā nav gluži īsta mīlestība, vai ne?
— Protams, īsta! Ja mēs saviem klientiem piedāvātu simulētu mīlestību, šo preci tā arī reklamētu. Ticiet man — reklāmas likumi uz Zemes ir ļoti stingri! Pārdot var visu, bet prece jānosauc īstajā vārdā. Tā ir ētika, mister Saimon!
Teits atvilka elpu un turpināja nedaudz lēnāk.
— Nē, ser, nepieļaujiet šai gadījumā kļūdu! Mūsu produkcija nav surogāts. Tā dos jums iespēju izbaudīt tieši tās jūtas, par kurām dzejnieki un rakstnieki ir sapņojuši gadu tūkstošiem. Pateicoties modernās zinātnes sasniegumiem, mēs varam piedāvāt jums šīs jūtas, kad vien jūs vēlaties, turklāt glītā iesaiņojumā un par smieklīgi zemu cenu.
Saimons sacīja:
— Es biju iedomājies kaut ko … stihiskāku.
— Stihiskumam ir sava pievilcība, — misters Teits piekrita. — Mūsu pētniecības laboratorijas pašlaik studē šo problēmu. Ticiet man, ja vien tirgū būs attiecīgs pieprasījums, mēs ar zinātnes palīdzību to noteikti apmierināsim.
— Tāds apmierinājums man diezkā nepatīk, — Saimons piecēlies teica. — Iešu labāk noskatīties filmu.
— Pagaidiet! — misters Teits iekliedzās. — Jūs domājat, ka es cenšos jums kaut ko iesmērēt, ka iepazīstināšu jūs ar meiteni, kura uzvedīsies tā, it kā mīlētu jūs, bet patiesībā jūs nemīlēs. Vai uzminēju?