— Laikam gan, — Saimons atzina.
— Jūs dziļi maldāties! Pirmkārt, tas maksātu pārāk dārgi. Otrkārt, meitenes psihiskā slodze būtu pārmērīga; mēģinājums reālistiski notēlot tādu lomu kaitētu viņas veselībai.
— Bet kā jūs to panākat?
— Izmantojot fhūsu zināšanas psiholoģijā un citās disciplīnās. ^
Saimonam tas viss izklausījās pēc ķīniešu ābeces. Viņš devās uz durvīm.
— Paklausieties, — Teits joprojām nelikās mierā. — Jūs acīmredzot esat saprātīgs jauneklis. Kā jūs domājat, vai jums izdotos atšķirt īstu mīlestību no viltotas?
— Protams!
— Tad kādu garantiju jums vēl vajag?! Vai nu jūs būsit pilnīgi apmierināts, vai arī nesamaksāsit mums ne centa.
— Es padomāšu, — Saimons teica.
— Kāpēc vilcināties? Ievērojamākie psihologi apgalvo, ka īsta mīlestība nostiprina un dziedina psihi, likvidē mazvērtības kompleksu, atjauno hormonālo līdzsvaru un uzlabo sejas krāsu. Mīlestībā, kuru mēs jums piedāvājam, ir itin viss: dziļa un pastāvīga pieķeršanās, nevaldāma kaislība, absolūta uzticība, gandrīz mistiska jūsma tiklab par jūsu trūkumiem, kā par labajām īpašībām, aizkustinoša tieksme allaž iepriecināt mīļoto un turklāt — starp citu, to var piedāvāt tikai mūsu firma — nekontrolējams uzliesmojums, apžilbinoša iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena!
Misters Teits nospieda pogu. Saimons vēl nebija izšķīries. Bet tad atvērās durvis, ienāca meitene, un tai pašā mirklī Saimona šaubas izgaisa.
Meitenei bija brūngani mati, kas zaigoja vara spīdumā. Par viņas seju Saimons varēja sacīt vienīgi tik daudz, ka, ieraugot to, viņam acīs sariesās asaras. Un, ja jūs uzdotu jautājumu par meitenes augumu, viņš uz vietas būtu jūs nositis.
— Mis Penija Braita, — Teits sacīja, — iepazīstieties ar misteru Elfredu Saimonu.
Meitene gribēja kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca pār viņas lūpām; arī Saimons bija kļuvis mēms. Uzlūkodams Peniju, viņš saprata visu bez vārdiem. Nekam citam nebija nozīmes. Līdz pat sirds dziļumiem Elfreds juta, ka tiek bezgalīgi un dziļi mīlēts.
Viņi tūdaļ aizgāja roku rokā, un reaktīvā lidmašīna aizveda viņus uz baltu savrupmājiņu priežu mežā, netālu no jūras. Tur viņi pļāpāja, smējās un mīlēja, un vēlāk Saimons ieraudzīja mīļoto kā uguns dievieti saulrieta liesmu atblāzmā. Zilajā mijkrēslī Elfredam pretim vērās meitenes milzīgās, tumšās acis, un viņas ķermenis, tik tuvs un pazīstams, atkal ietinās noslēpumu plīvurā. Uzlēca mēness, spilgts un skurbinošs; pasaule iegrima mānīgo ēnu valstībā. Meitene raudāja, ar dūrī- tēm dauzīdama Saimona krūtis, un arī viņš raudāja, pats nezinādams kāpēc. Beidzot iestājās blāva rītausma, vāra un maldinoša; tā glāstīja viņu izslāpušās lūpas un savijušos ķermeņus, un tuvējā krastmalā apdullinoši dārdēja paisuma bangas, sakāpinādamas kaisli līdz neprātam.
Ap pusdienas laiku viņi atgriezās firmas kantorī. Penija trauksmaini paspieda Saimonam roku un pazuda kādās durvīs.
— Nu, vai mīlestība bija īsta? — misters Teits vaicāja.
— Jā.
— Un jus bijāt ar visu apmierinats?
— Jā. Tā bija mīlestība, visīstākā mīlestība! Bet kāpēc viņa tik neatlaidīgi prasīja, lai mēs atgriežamies?
— Posthipnotiska pavēle, — misters Teits paskaidroja.
— Kā, lūdzu?
— Ko citu jūs gaidījāt? Mīlestību grib visi, bet tikai retais vēlas maksāt par to. Lūk, jūsu rēķins, ser.
Saimons noskaitīja naudu, kaut arī iekšēji bija gatavs eksplodēt.
— Tas nebija nepieciešams! — viņš iesaucās. — Es, protams, būtu jums samaksājis par to, ka iepazīstinājāt mūs … Kur Penija atrodas tagad? Ko jūs ar viņu izdarījāt?
— Lūdzu, — misters Teits mierinoši teica, — mēģiniet savaldīties!
— Es negribu, — Saimons kliedza. — Man vajadzīga Penija!
— Peniju jūs vairs neredzēsit, — misters Teits kategoriski paziņoja. — Un, lūdzu, nerīkojiet šeit scēnas!
— Jūs gribat izspiest no manis vairāk naudas? — Saimons nodārdināja. — Lai notiek, es samaksāšu. Cik man jāmaksā, lai izrautu viņu no jūsu ķetnām? — Elfreds izvilka maku un nosvieda to uz galda.
Ar rādītājpirkstu nicīgi pabikstījis ādas maciņu, misters Teits sacīja:
— Lieciet to atpakaļ kabatā! Mēs esam veca, cienījama firma. Un, ja vēlreiz pacelsit balsi, es būšu spiests jūs no šejienes izsviest.
Saimons ar pūlēm nomierinājās, iebāza maku kabatā un apsēdās. Tad dziļi ievilka elpu un ļoti mierīgi teica:
— Atvainojiet.
— Tā jau ir cita runa, — sacīja misters Teits. — Es nevienam nejaušu kliegt uz mani. Taču, ja būsit prātīgs, mēs, jādomā, vienosimies. Vārdu sakot, ko īsti jūs vēlaties?
— Ko vēlos? — Saimons atkal paaugstināja balsi, taču tūdaļ savaldījās un turpināja: — Mēs mīlam viens otru!
— Par to neviens nešaubās.
— Tad kāpēc jūs gribat mūs izšķirt?
— Piedodiet, jūsu vārdos nav loģikas, — misters Teits iebilda. — Mīlestība ir burvīga intermēdija, atpūta, kas labvēlīgi ietekmē intelektu, cilvēka personību, hormonālo līdzsvaru un sejas krāsu. Bet vai tādēļ kāds gribēs paildzināt šīs jūtas?
— Es gribu, — Saimons sacīja. — Šī mīlestība ir sevišķa, vienreizēja …
— Tādas ir visas, — misters Teits paskaidroja, — jo visas tiek producētas vienādi.
— Kā to saprast? _
— Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par mūsu tehnoloģiju?
— Nē, — Saimons atbildēja. — Es domāju, ka tā bija … dabiska mīlestība.
Misters Teits pakratīja galvu.
— Jau pirms vairākiem gadsimtiem, drīz pēc tehniskās revolūcijas, mēs atteicāmies no dabiskās izlases. Tā darbojas pārāk lēni un ir komerciāli neizdevīga. Kam vajadzīga tāda ķēpa, ja, ietekmējot refleksus un stimulējot noteiktus smadzeņu centrus, mēs varam izraisīt cilvēkā jebkuras jūtas? Par rezultātu jūs pats varējāt pārliecināties. Mēs izanalizējām jūsu intīmās tieksmes, kurām vislabāk atbilst Penijas somatotips, un tas padarīja jūsu mīlestību pilnīgu. Šiem faktoriem allaž pievienojam krēslainu jūras krastu, romantisku mēnesnīcu un blāvu rītausmu …