— Tātad viņu varēja piespiest iemīlēt kuru katru vīrieti, — Saimons lēni teica.
— Nē, viņai varēja iedvest mīlestību uz kuru katru vīrieti, — misters Teits pārlaboja.
— Ak dievs, kā gan viņa nokļuvusi šai drausmīgajā iestādē? — Saimons jautāja.
— Atnāca un noslēdza līgumu, tāpat kā citas, — Teits sacīja. — Tas ir ļoti labi apmaksāts darbs. Pēc līguma notecēšanas mēs atdosim meitenei viņas sākotnējo personību absolūti neskartu! Bet kāpēc jūs šo darbu uzskatāt par briesmīgu? Mīlestībā nav nekā nosodāma.
— Tā nebija mīlestība! — Saimons iebrēcās.
— Bija, varat nešaubīties! īsta, oriģināla manta! Gluži objektīvas pētniecības firmas pārbaudīja tās kvalitāti, salīdzinot ar dabisko mīlestību. Un visos gadījumos mūsu producētās jūtas izrādījās dziļākas, kaislīgākas, emocionāli intensīvākas, vērienīgākas …
Saimons cieši samiedza, pēc tam atvēra acis un teica:
— Klausieties! Mani neinteresē jūsu zinātniskie izmēģinājumi. Es mīlu viņu, viņa mīl mani. Visam pārējam nav nozīmes. Ļaujiet man ar viņu parunāt! Es gribu viņu apprecēt!
Misters Teits nepatikā saviebās.
— Bet, cilvēkbērns, nāciet taču pie prāta! Vai tiešām jūs gribētu precēties ar tādu meiteni?! Galu galā, ja jūs interesē laulības, arī to var nokārtot. Es labprāt noorganizēšu jums idillisku un gandrīz stihisku iepazīšanos ar jaunavu, kuras neskartību garantē valsts inspekcija …
— Nē! Es mīlu Peniju! Ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu!
— Tas diemžēl nav iespējams, — misters Teits atbildēja.
— Kāpēc?
Misters Teits nospieda pogu uz rakstāmgalda.
— Tāpēc, ka mēs esam anulējuši iepriekšējo hipnotisko programmu. Penija pašlaik mīl citu.
Un tad Saimonam viss kļuva skaidrs. Viņš saprata, ka šai mirklī Penija uzlūko citu ar to pašu kaisli, kādu viņš bija pazinis, ka viņa izjūt pret citu to pašu visaptverošo, bezgalīgo mīlestību, kuru objektīvas pētniecības firmas bija atzinušas par visādā ziņā kvalitatīvāku salīdzinājumā ar vecmodīgo, komerciāli neizdevīgo dabisko izlasi, un ka tai pašā krēslainajā jūras krastā, kas minēts reklāmas brošūrā …
Viņš palēcās uz priekšu, izstiepis rokas pret Teita kaklu. Divi kalpotāji, kas tikko bija ienākuši kabinetā, sagrāba viņu un izveda pa durvīm.
— Iegaumējiet! — Teits uzsauca Elfredam. — Tas ne mazā-kajā mērā nemazina jūsu atmiņu vērtību.
Un, lai cik tas bija pretīgi, Saimons zināja, ka Teita vārdi atbilst patiesībai.
Mirkli vēlāk viņš atģidās jau uz ielas.
Viņa pirmā vēlēšanās bija iespējami ātrāk aizmukt no Zemes, kur par nepraktiskajiem niekiem vajadzēja maksāt dārgāk, nekā normāls cilvēks varēja atļauties. Viņš ātri aizsoļoja pa ietvi, un Penija it kā soļoja viņam līdzās, un meitenes seja staroja mīlestībā, kas bija pieejama … katram pretimnācējam.
Un, gluži dabiski, viņš nepagāja garām šautuvei.
— Vai neizmēģināsi laimi? — saimnieks jautāja.
— Pielādē! — Elfreds Saimons pavēlēja.
RITUĀLS
Atlēkšojis līdz Vecākā dziesminieka būdai, Akīnobobs uzsāka Svarīgā vēstījuma deju un, ritmiski plīkšķinādams asti f)a zemi, pavadīja to ar atbilstošām skaņām. Vecākais dziesminieks parādījās durvju ailē; sakrustojis rokas uz krūtīm un apvijis asti ap pleciem, viņš nostājās Vērīgā klausītāja pozā.
— Atlidojis dievu kuģis, — paziņoja Akīnobobs, mīņādamies svinīgajam gadījumam piemērotā dejas solī.
— Tiešām? — jautāja Vecākais dziesminieks, atzinīgi pašķielējis uz Akīnoboba izsmalcinātajiem žestiem. Lūk, īstas manieres un nevis kaut kādas nožēlojamas, nevīžīgi vienkāršotas kustības, ko ieteic Elhonas ķeceru mācība!
— Kuģis no dievišķa, īsta metāla! — jūsmīgi kliedza Akīnobobs.
— Lai slavēti dievi! — ar pūlēm apspiezdams satraukumu, ceremoniāli teica Vecākais dziesminieks. — Beidzot tas noticis! Dievi ir atgriezušies! Sasauc ļaudis …
Akīnobobs devās uz ciema laukumu un nodejoja tur Sapulcēšanās deju. Vecākais dziesminieks aizdedzināja šķipsnu svētīto smaržvielu, noberza asti ar smiltīm un, tādējādi šķīstījies, teciņus aizskrēja vadīt Apsveikšanas ceremoniju.
Dievu kuģis — milzīgs nomelnējuša, apskrambāta metāla cilindrs — bija nolaidies mazā ielejā. Sapulcējušies goddevīgā attālumā no kuģa, ciema iedzīvotāji izveidoja simbolisku figūru, kura nozīmēja «Kopīgs Sveiciens Visiem Dieviem».
Kuģis atvērās, un no tā izsteberēja divi dievi.
Vecākais dziesminieks pēc izskata viņus tūdaļ pazina. Pirms apmēram pieciem tūkstošiem gadu sarakstītajā Dižajā dievu grāmatā bija minēti visi iespējamie dievību veidi: lieli un mazi dievi, spārnoti un pakavoti dievi, vienrocīgi, divrocīgi un trīsrocīgi dievi, dievi ar taustekļiem un zvīņām un vēl neskaitāmas citas formas, kādās dievībai labpatīk rādīties.
Katra tipa dievība, kā zināms, jāsveic ar īpašu, tai vien domātu Apsveikšanas ceremoniju, ja tieši tā bija noteikts Dižajā dievu grāmatā.
Vecākais dziesminieks tūdaļ pamanīja, ka šie ir divkājaini, divrocīgi un bezastaini dievi. Viņš steigšus pārkārtoja savus ciltsbrāļus, lai izveidotu pareizo figūru.