— Ar ko sāksim? — godbijīgi ieklepojies, jautāja Glets, kuru ciema ļaudis pazina kā Jaunāko dziesminieku.
Vecākais pārmetoši sarauca uzacis.
— Pats par sevi saprotams, ar Nolaišanās atļaujas deju! — viņš atbildēja, cienīgi izrunādams noslēpumainos vārdus, kas jau sen bija zaudējuši savu reālo jēgu.
— Vai patiesi? — Glets nepārprotami nicīgi pakasīja ar asti kaklu. — Pēc Elhonas priekšrakstiem, vajadzētu sākt ar dzīrēm un mielastu.
Vecākais dziesminieks novērsās, klaji izteikdams savu neapmierinātību. Kamēr vadības groži atradīsies viņa rokās, nebūs nekādu kompromisu ar Elhonas mācību — šo jaunmodīgo ķecerību, kas radusies pirms nepilniem trīstūkstoš gadiem!
Jaunākajam dziesminiekam neatlika nekas cits kā atgriezties dejotāju rindās. «Vai nav smieklīgi,» viņš domāja, «ka tik iesīkstējis konservators kā Vecākais dziesminieks nosaka deju politiku! Tai laikā, kad sen jau ir pierādīts …»
No kuģa izkāpušie dievi tikmēr bija sākuši kustēties. Šūpodamies uz tievām kājām, viņi centās noturēt līdzsvaru. Viens no viņiem paspēra dažus soļus uz priekšu, paklupa un nokrita garšļaukus. Otrs palīdzēja tam piecelties, bet tūdaļ nokrita pats. Lēnām, ar redzamām pūlēm viņš uzrausās stāvus.
Tas viss izskatījās pārsteidzoši dabiski.
— Dievi mums apliecina savu labvēlību! — iesaucās Vecākais dziesminieks. — Nekavējoties sāciet Nolaišanās atļaujas deju …
Plīkšķinādami astes pa zemi, līksmi klepodami un riedami, iedzimtie sagriezās dejas virpulī. Pēc tam saskaņā ar ceremoniāla prasībām dievus novietoja uz nestuvēm, kas bija pītas no dievkoku zariem, un aiznesa uz Svēto pauguru.
— Parunāsim nopietni, — panācis Vecāko dziesminieku, sacīja Glets. — Tā kā šī ir dievu pirmā parādīšanās pēc gadu tūkstošiem, man šķiet, būtu saprātīgi šoreiz pielietot Elhonas ieteikto rituālu. Katram gadījumam …
— Nē, — moži rikšodams uz sešām kājām, iebilda Vecākais dziesminieks. — Vienīgās pareizās ceremonijas ir aprakstītas senajā Rituāla grāmatā.
— Zinu, — Glets nepiekāpās, — tomēr kaitēt tas nevarētu …
— Nekad! — Vecākais stingri noteica. — Katra dievība jāsagaida ar Nolaišanās atļaujas deju. Pēc tam jāizpilda Dispečera apstiprinājuma deja, Muitas pārbaudes deja, Kravas izkraušanas deja un Medicīniskās apskates deja. — Ar dziļu aizrautību un bijību viņš izrunāja šos senos, noslēpumainos vārdus. — Tad un tikai tad ir kārta dzīrēm.
Uz pītajām zaru nestuvēm abi dievi stenēja un gurdi kustināja locekļus. Glets zināja, ka viņi patlaban dejo Mirstīgo sāpju un ciešanu deju, tādējādi vēlreiz apliecinādami līdzjūtību un tuvību saviem pielūdzējiem.
Viss bija it kā vārdu pa vārdam norakstīts no Pēdējās parādīšanās gramatas. Tomēr Gletu pārsteidza, cik lieliski šie dievi prot notēlot mirstīgo jūtas. Lūkojoties uz viņiem, tiešām varēja domāt, ka viņi beidzas vai nost aiz slāpēm un izsalkuma.
Par šo domu viņš pasmaidīja. Kam gan nav zināms, ka dievi nespēj just ne izsalkumu, nedz slāpes!
— Pamēģiniet uz brītiņu aplūkot situāciju no cita viedokļa, — Glets teica Vecākajam dziesminiekam. — Šobrīd vissvarīgākais — izvairīties no liktenīgās kļūdas, kuru mūsu senči izdarījuši Kosmisko lidojumu dienās. Vai ne?
— Protams, — Vecākais dziesminieks atbildēja un, sadzirdējis svētajos rakstos daudzkārt minēto Zelta laikmeta nosaukumu, ceremoniāli paklanījās. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viņa tauta bija piedzīvojusi varenu uzplaukumu; toreiz dievi bieži ciemojās šajā pasaulē. Tad, spriežot pēc nostāstiem, senči, izpildot rituālu, reiz kļūdījās un viņu pasaule tika nodota Aizmirstībai. Kopš tā laika dievi pie viņiem vairs nerādījās.
— Ja mūsu ceremonijas dieviem būs tīkamas, — Vecākais dziesminieks sacīja, — tie atcels Aizmirstības lāstu. Parādīsies arī citi dievi, un viss atkal būs kā sirmajā senatnē.
— Pilnīgi pareizi. Bet Elhona bija pēdējais, kas redzēja dzīvu dievu. Un viņš jau nu noteikti zināja, ko dara, ieteikdams mums vispirms sarīkot dzīres un tikai pēc tam uzsākt ceremonijas.
— Elhonas mācība ir ķecerīga, — Vecākais iebilda.
Jaunākajam dziesminiekam vismaz simto reizi ienāca
prātā, ka laiks atmest liekulību, pašam pārņemt varu un nekavējoties piedāvāt dieviem svēto ūdeni, kā arī dzīru mielastu. Daudzi ciema iedzīvotāji klusībā taču bija Elhonas piekritēji…
Tomēr pagaidām viņš nolēma atturēties no šādas rīcības. Vecākā dziesminieka pozīcijas vēl bija pārāk stipras. «Ek, kā tagad derētu kāda dievu zīme!» domāja Glets.
Bet dievi joprojām gulēja uz zaru pīteņa un raustījās brīnišķīgā Krampju dejā, imitēdami mirstīgo slāpes un ciešanas.
Dievus novietoja Svētā paugura virsotnē, un Vecākais dziesminieks personīgi izkārtoja ļaudis Dispečera apstiprinājuma dejai. Uz visiem tuvējiem ciemiem aizsūtīja ziņnešus, lai saaicinātu pēc iespējas vairāk ļaužu.
Ciema sievietes sāka gatavoties dzīrēm. Dažas lēkāja aiz prieka, jo rakstos taču ir sludināts, ka tad, kad dievi būs atgriezušies, beigsies Aizmirstība un visi atkal dzī
vos labklājībā un līksmībā, kā tas bija Kosmisko lidojumu dienās!
Paugura virsotnē viens no dieviem tikmēr bija nogūlies ar seju pret zemi. Otrs, uzrausies sēdus, virtuozi tricināja pirkstu, tuvinādams to atvērtajai mutei.
— Tā ir labas gribas zīme! — Vecākais dziesminieks iesaucās.
Glets palocīja galvu un turpināja dejot, lai gan no viņa ādas krokām pilēja sviedri. Vecākais dziesminieks lieliski prata iztulkot zīmes. Tas nu bija jāatzīst.
Pēkšņi otrais dievs apsēdās un, ar roku aptvēris kaklu, sāka neganti žestikulēt.
— Ātrāk! — vērīgi sekodams katrai dieva kustībai, Vecākais dziesminieks uzsauca dejotājiem.