Tad viens no dieviem iekliedzās briesmīgā, aizlūzušā balsī. Viņš kliedza, rādīdams uz rīkli. Kliedza vēl un vēl, atdarinādams mirstīgo ciešanas.
Viss precīzi saskanēja ar Pēdējās parādīšanās grāmatā aprakstīto Dievu deju.
Sajā brīdī dejotāju rindās iekļāvās pulciņš jauniešu no kaimiņu ciema."Glets uz brītiņu varēja pamest savu vietu. Atvilcis elpu, viņš piegāja pie Vecākā dziesminieka.
— Vai jūs liksit izpildīt visas dejas?
— Protams. — Vecākais dziesminieks nenovērsa acis no dejotājiem, jo šoreiz nedrīkstēja kļūdīties. Tā bija pēdējā izdevība reabilitēties dievu acīs. — Dejas ilgs astoņas diennaktis, — Vecākais dziesminieks nelokāmi paziņoja. — Ja tiks pieļauta kaut mazākā kļūda, sāksim visu no gala.
— Elhona māca, ka dieviem vispirms jāpiedāvā svētais ūdens, — Glets iebilda. — Un tikai pēc tam …
— Atpakaļ uz savu vietu! — Vecākais dziesminieks pavēlēja, ar žestu apliecinādams kategorisku nosodījumu. — Tu pats dzirdēji, kā dievi klepo, izteikdami mums savu piekrišanu. Tikai tādā veidā mēs varam atbrīvoties no sensenā Aizmirstības lāsta!
Jaunākais dziesminieks novērsās. Cik žēl, ka vara nav viņa rokās! Sendienās, kad dievi te ciemojās pastāvīgi, Vecākā dziesminieka nostāja, bez šaubām, būtu bijusi pareiza. Glets atcerējās, ko par dievu beidzamo apmeklējumu stāstīja Pēdējās parādīšanās grāmata.
… Nolaišanās atļaujas ceremonija (tajos laikos to vēl nesauca par deju) bija sākusies.
Dievi izpildīja Moku un ciešanu deju.
Tai sekoja Dispečera apstiprinājuma ceremonija.
Dievi nodejoja Slāpju un Izsalkuma dejas, gluži tāpat, kā viņi to darīja tagad.
Pēc tam nāca Muitas pārbaudes, Kravas izkraušanas un Medicīniskās apskates ceremonijas.' Saskaņā ar rituālu dieviem visu šo laiku nedeva ne ēst, ne dzert.
Kad ceremonijas bija galā, viens no dieviem nez- kāpēc izlikās miris. Otrs viņu ienesa atpakaļ kuģī, un dievi aizlidoja.
Tā sākās ilgie Aizmirstības gadsimti…
Par šīs Aizmirstības cēloņiem senajos rakstos bija izteiktas ļoti atšķirīgas domas. Daži autori apgalvoja, ka dievus apvainojusi kļūda, kuru ceremoniju dalībnieki pieļāvuši vienā no dejām. Citi — tāpat kā Elhona — rakstīja, ka dievus vajadzējis godināt vispirms ar ēdieniem un dzērieniem un tikai pēc tam ar ceremonijām.
Tomēr ne jau visi ticēja Elhonas mācībai. Galu galā, dievi nepazīst ne izsalkuma, ne slāpju! Kāpēc tad dzīrēm būtu jānotiek pirms ceremonijām?
Bet Glets svēti ticēja Elhonas vārdiem un cerēja kādu dienu atklāt Aizmirstības īstos cēloņus …
Deju ceremonijā iestājās negaidīts pārtraukums. Glets aizsteidzās pie dejotājiem, lai uzzinātu, kas noticis.
Izrādījās, kāds stulbenis bija atstājis Svētā paugura tuvumā neiesvētītu ūdens krūku. Viens no dieviem, aiz- rāpojis līdz krūkai, izstiepa roku, lai to pakamptu. Sajā mirklī Vecākais dziesminieks aizspēra krūku prom, un viss ciems atviegloti nopūtās. Atstāt parastu, ar ornamentiem neizrotātu un neiesvētītu ūdens krūku dieva tuvumā bija zaimošana. Ja dievs tai būtu pieskāries, viņš svētās dusmās būtu varējis iznīcināt visu ciemu.
Un tiešām, dievs acīmredzot bija sadusmojies. Viņš kaut ko kliedza, rādīdams te uz zaimojošo krūku, te uz otru dievu, kas debešķīgā ekstāzē joprojām bija piepla- cis pie zemes. Tuvinādams roku kaklam, tad sausajām, sasprēgājušajām lūpām, dievs atkal norādīja uz ūdens krūku. Šūpodamies viņš paspēra divus soļus uz priekšu, nokrita zemē un sāka elsot.
— Veicīgi! — iesaucās Jaunākais dziesminieks. — Sāciet Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deju!
Tikai viņa attapība šoreiz glāba situāciju. Dejotāji aizdedzināja dievkoka zarus un tikmēr vicināja tos dievu vaiga priekšā, līdz beidzot dievi klepodami un aizrīdamies atkal izrādīja ciema iedzīvotājiem savu labvēlību.
— Atjautības tev netrūkst, — nenovīdīgi piezīmēja Vecākais dziesminieks. — Bet kāpēc tu nospriedi, ka pašreiz derētu tieši šī deja?
— Tai ir visiespaidīgākais nosaukums, — Glets atbildēja. — Es zināju, ka tādā brīdī nepieciešams ļoti spēcīgs līdzeklis.
— Teicami! Teicami darīts, — Vecākais dziesminieks viņu paslavēja un atgriezās pie dejotājiem.
Glets smaidīdams apvija asti ap vidukli. Viņš bija
pārliecināts, ka šis solis palīdzēs nostiprināt viņa autoritāti.
Bet tagad vajadzēja padomāt, kā ātrāk un labāk īstenot Elhonas priekšrakstus.
Dievi gulēja zemē gluži kā cilvēki, kuriem uznākusi agonija. Jaunākais dziesminieks nolēma sagaidīt izdevīgāku brīdi.
Visu šo dienu turpinājās Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deja; dievi savu lomu tajā tēloja lieliski. Attālo ciemu iedzīvotāji nāca pielūgt viņus, un abi elsdami apliecināja tiem savu labvēlību.
Dejas beigu posmā viens no dieviem, lēni uzslējies ceļos, ar mazliet pārspīlētiem žestiem atdarināja mirstīgo izmisumu un nespēku.
— Tas ir vēstījums, — Vecākais dziesminieks pačukstēja, un visi apklusa.
Dievs iepleta rokas.
— Viņš sola mums labu ražu, — Vecākais dziesminieks, noliecis galvu, paskaidroja.
Dievs pacēla sažņaugtas dūres, taču, klepus lēkmes pievārēts, atkal nolaida rokas.
— Viņš jūt līdzi mūsu slāpēm un nabadzībai, — Vecākais iztulkoja šo zīmi.
Dievs vēlreiz pielika roku pie kakla, un viņa žests tā iežēlināja klātesošos, ka daži pat apraudājās.
— Viņš vēlas, lai mēs atsākam dejas no jauna, — Vecākais dziesminieks paskaidroja. — Nāciet visi, stāsimies pirmajā pozīcijā!
— Nē, viņa žests nozīmē gluži ko citu, — Glets drosmīgi iebilda, jo viņam šķita, ka beidzot pienācis ilgi gaidītais brīdis.
Dejotāji apklusa un pārsteigti blenza uz Jaunāko dziesminieku.