— Dievs liek mums uzsākt Odens ceremoniju, — Glets teica.
Apspiestas nopūtas pāršalca dejotāju rindas. Odens ceremonija bija daļa no Elhonas ķecerīgās mācības, kuru Vecākais dziesminieks kategoriski noliedza. Bet, galu galā, Vecākais dziesminieks bija vecs, varbūt Glets, Jaunākais dziesminieks …
— Es to nepieļaušu! — Vecākais kliedza. — Odens ceremonija seko dzīrēm, kas savukārt seko dejām. Tikai ievērojot šo kārtību, mēs varam atbrīvoties no Aizmirstības lāsta!
— Dieviem nekavējoties jāpiedāvā ūdens! — Jaunākais dziesminieks turējās pretī.
Abi paskatījās uz paugura virsotni, gaidīdami zīmi. Bet dievi klusēdami vēroja viņus ar nogurušām, asiņu pielijušām acīm.
Tad viens no dieviem ieklepojās.
— Dievišķa zīme! — Glets iekliedzās, iekams Vecākais dziesminieks šo klepu paspēja iztulkot savā labā.
Vecākais iebilda, taču veltīgi. Ciema iedzīvotāji bija dzirdējuši dieva balsi.
Šķīstītās, ornamentiem izrakstītās krūkās tika atnests ūdens, un dejotāji nostājās pozās, kādas prasīja attiecīgais ceremoniāls. Sačukstēdamies savā valodā, dievi nenovērsa no krūkām acis.
— Laiks! —Jaunākais dziesminieks pasludināja.
Ūdens krūku uznesa paugurā. Viens no dieviem izstiepa roku, taču otrs viņu atgrūda un pats mēģināja satvert krūku.
Pūlis satraukti iedūcās.
Pirmais dievs vāji iesita otrajam un pakampa krūku. Otrs izrāva to viņam no rokām un sāka celt pie mutes. Tad pirmais izklupa uz priekšu, ūdens izšļakstījās un krūka noripoja lejā.
— Es tevi brīdināju! — Vecākais dziesminieks iebrēcās. — Viņi atraidīja ūdeni, kā jau bija gaidāms. Aiznesiet krūkas pēc iespējas ātrāk, kamēr pār mūsu galvām nav nākušas dievu dusmas!
Divi dejotāji sagrāba krūkas un aizlēkšoja. Dievi iekaucās, bet drīz vien apklusa. /
Pēc Vecākā dziesminieka pavēles tūdaļ uzsāka Muitas apskates deju. Atkal aizdedzināja dievkoka zarus un vicināja tos dievu vaiga priekšā. Dievi vārgi ieklepojās, apliecinādami savu atzinību. Viens no viņiem pamēģināja norāpties no paugura, taču nokrita garšļaukus. Otrs nekustīgi gulēja zemē.
Visu nakti dievi nedeva nekādas zīmes.
Stāvēdams ārpus dejotāju loka, Jaunākais dziesminieks jautāja sev, kāpēc gan dievi viņu ir atstājuši?
Vai tiešām Elhona būtu maldījies?
Un tomēr dievi atraidīja ūdeni!
Elhona bija skaidri un gaiši pateicis, ka atbrīvoties no mistiskā Aizmirstības lāsta varēs tikai tad, ja dieviem nekavējoties piedāvās ēdienus un dzērienus. Varbūt viņi gaidīja pārāk ilgi?
Dievu ceļi ir neizdibināmi, Glets skumji nosprieda. Savu izdevību viņš palaidis garām. Tagad tikpat labi varēja piebiedroties arī Vecākā dziesminieka ticībai…
Lēnām viņš atgriezās dejotāju lokā.
Vecākais lika atsākt dejas un turpināt tās nepārtraukti vēl septiņas dienas un naktis. Pēc tam, ja dieviem labpatiks, viņiem sarīkos mielastu.
Dievi joprojām nedeva nekādas zīmes. Viņi gulēja Svētā paugura virsotnē, laiku pa laikam krampjaini raustīdamies un atdarinādami mirstīgos, kurus pievārējis nogurums un neciešamas slāpes.
Bija skaidrs, ka tic ir ļoti vareni dievi. Vai tad citādi viņi spētu tik lieliski tēlot?
Taču rīta pusē notika kaut kaš neparedzēts. Lai gan Vecākais dziesminieks bija speciāli licis nodejot Labā laika deju, debesis sāka apmākties un rīta sauli drīz aizsedza milzīgi, melni mākoņi.
— Mākoņi paies garām, — Vecākais pareģoja, dejodams Lietus atraidīšanas deju.
Tomēr mākoņi nolaidās arvien zemāk un beidzot sāka līt. Dievi lēnām sakustējās un pagrieza sejas pret debesīm.
— Atnest stabus! — Vecākais dziesminieks pavēlēja. — Uzceliet nojumi! Dievi nolādēs lietu, kas nedrīkst tos skart, kamēr ceremonijas nav galā!
Nojautis, ka te rodas vēl viena izdevība, Glets iebilda:
— Nē! Dievi paši uzsūtījuši mums lietu!
— Aizvediet jauno ķeceri! — Vecākais dziesminieks iespiedzās. — Ātrāk uzceliet nojumi!
Dejotāji aizvilka Gletu prom un ieraka paugura virsotnē stabus. Ātri un godbijīgi Vecākais dziesminieks pats sāka klāt jumtu.
Dievi visu laiku bija gulējuši lietū un ar atvērtām mutēm uzņēmuši sevī debesu valgmi. Taču, pamanījuši, ka Vecākais dziesminieks klāj jumtu pār viņu galvām, abi mēģināja piecelties.
Vecākais steidzās pabeigt darbu, jo labi saprata, ka viņa klātbūtne apgāna Svēto pauguru.
Dievi saskatījās. Viens no viņiem uzslējās ceļos. Otrs pasniedza' viņam rokas un palīdzēja uzrausties stāvus.
Šūpodamies kā iereibis un turēdamies pie otra dieva rokas, pirmais dievs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēji ietrieca dūres Vecākajam dziesminiekam krūtīs.
Zaudējis līdzsvaru, Vecākais nogāzās zemē un, smieklīgi tirinādams kājas, noripoja no Svētā paugura.
Dievs norāva jumta klājumu un palīdzēja otrajam dievam piecelties kājās.
— Zīme! — Jaunākais dziesminieks iekliedzās, iz- raudamies no ciema iedzīvotāju rokām. — Dievišķa zīme!
Tas nu bija nenoliedzams fakts. Abi dievi, atliekuši galvas, tagad stāvēja kājās un, iepletuši mutes, dzēra lietus ūdeni.
— Nesiet ēdienus, nesiet dzērienus! Sāksim dzīres! — Glets pavēlēja. —Tāda ir dievu griba!
Ciema ļaudis svārstījās. Pieņemt Elhonas ķecerīgo mācību bija nopietns solis, kuru vajadzēja rūpīgi apdomāt.
Taču Jaunākā dziesminieka vadībā varēja riskēt…
Un tā vien likās, ka Elhonam taisnība. Dievi izrādīja viņiem savu atzinību īsti dievišķā veidā: viņi bāza mutē milzīgus kumosus, ar apbrīnojamu meistarību tēlodami mirstīgos, un lēja sevī dzērienus tādos daudzumos, it kā tiešām beigtos vai nost aiz slāpēm.
Glets vienīgi nožēloja, ka nesaprot dievu valodu: viņam tik ļoti gribējās uzzināt Aizmirstības lāsta īstos cēloņus.