Jo ilgāk Toms klausījās, jo mazāk priekšlikums viņam patika. Un pie visa vainīgs radioaparāts, viņš nosprieda. 2ēl, ka līdz šim tas nav salauzts un izmests mēslainē.
Neviens neticēja, ka aparāts kādreiz vēl ierunāsies. Mērs nomainīja mēru, viena paaudze — otru, bet rācija stāvēja kantorī un pārklājās ar putekļiem. Pirms div* simt gadiem planēta māte regulāri sarunājās ar Jauno Dilaveru, Fordu IV, Centaura alfu, Jauno Spāniju un citām kolonijām, kas ietilpa Demokrātiju sadraudzībā. Pēc tam visi sakari pēkšņi pārtrūka.
Uz Zemes acīmredzot bija izcēlies karš. Jaunā Dila- vera ar tās vienīgo ciematiņu izrādījās pārāk sīks un tāls objekts, lai piedalītos šai karā. Dilaverieši gaidīja ziņas, bet tās nepienāca. Pēc tam ciematā izcēlās sērga, kas noveda kapā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju.
Pamazām ciems tomēr atspirga. Iedzīvotāji pielāgojās vietējiem apstākļiem; viņiem radās savs īpatnējs dzīves veids, kas pakāpeniski kļuva par ieradumu. Zemi viņi gandrīz pilnīgi aizmirsa.
Tā pagāja divsimt gadu.
Un, lūk, tieši pirms* divām nedēļām vecā rācija ieklepojās un atguva dzīvību. Vairākas stundas no vietas tā rūca un šķaudīja, reproducējot visdažādākos atmosfēras traucējumus. Ciema ļaudis tikmēr pulcējās uz ielas, mēra mājas tuvumā.
Beidzot atskanēja puslīdz saprotami vārdi:
— … dzirdi mani? Jaunā Dilavera! Vai tu mani dzirdi?
— Jā, jā, mēs tevi dzirdam, — mērs atbildēja.
— Vai kolonija vēl pastāv?
— Kā gan citādi! — mērs lepni atbildēja.
Balss reproduktorā kļuva barga un oficiāla:
— Sakarā ar iekšējiem sarežģījumiem un politiskās stabilitātes trūkumu mēs kādu laiku neuzturējām sakarus ar savām kolonijām. Bet tagad nenormālajam stāvoklim darīts gals. Atlicis tikai šur tur atjaunot kārtību. Jūs, Jaunā Dilavera, joprojām esat Zemes impērijas kolonija, tātad jūsu pienākums ir pakļauties Zemes likumiem. Vai atzīstat šo savu statusu?
Mērs apmulsa. Visās grāmatās Zeme tika dēvēta par Demokrātiju sadraudzību. Bet galu galā divos gadsimtos nosaukums varēja arī mainīties.
— Mēs joprojām esam uzticīgi Zemei, — mērs cienīgi atbildēja.
— Lieliski. Tas atbrīvo mūs no nepieciešamības sūtīt ekspedīcijas korpusu. No tuvākās planētas pie jums atlidos inspektors — revidents, kas pārbaudīs, vai jūs tiešām ievērojat paražas, tradīcijas un likumus, kādi noteikti uz Zemes.
— Kā jūs teicāt? — mērs nobažījies jautāja.
Bargā balss ieducinājās veselu oktāvu augstāk:
— Jūs, domājams, apzināties, ka Galaktikā ir vieta tikai vienai saprātīgai būtnei — Cilvēkam! Mēs necietīsim šādu tādu svešu elementu ielavīšanos mūsu vidū. Ceru, jūs mani saprotat, ģenerāl?
— Es neesmu ģenerālis. Esmu mērs.
— Jūs vadāt koloniju, vai ne?
— Jā, bet…
— Tādā gadījumā jūs esat ģenerālis. Atļausit turpināt. Mūsu Galaktikā nevar būt vietas svešiem elementiem. Tas ir izslēgts! Gluži tāpat nevar būt vietas arī kultūrai, kura kaut minimāli atšķirtos no mūsējās un tātad būtu mums sveša. Nav iespējams pārvaldīt Impēriju, ja katrs dara, kas viņam ienāk prātā. Kārtība jānodibina par katru cenu!
Mērs krampjaini ierija gaisu un neizpratnē blenza uz radioaparātu.
— Neaizmirstiet, ka jūs pārvaldāt Zemes koloniju, ģenerāl, un nedrīkstat pieļaut ne mazākās atkāpes no normas, nekāda radikālisma, kas izpaustos, sacīsim, brīvā, mīlestībā, brīvās vēlēšanās vai tamlīdzīgās stingri aizliegtās izdarībās. Tas viss mums ir svešs, un pret visu svešo mēs būsim nesaudzīgi. Nodibiniet savā kolonijā kārtību, ģenerāl! Inspektors ieradīsies pie jums apmēram pēc divām nedēļām …
Ciematā tika steidzami sasaukts mītiņš: vajadzēja nekavējoties izlemt, kā labāk īstenot no Zemes saņemtos rīkojumus. Ļaudis vienojās, ka ierastais dzīves veids pēc iespējas ātrāk jāpārkārto atbilstoši senās grāmatās aprakstītajiem paraugiem.
— Man kaut kā tomēr nepielec, kādēļ īsti mums vajadzīgs noziedznieks, — sacīja Toms.
— Uz Zemes noziedzniekam ir ārkārtīgi svarīga loma sabiedrības dzīvē, — mērs paskaidroja. — Tā vismaz rakstīts grāmatās. Noziedznieks ir ne mazāk svarīgs kā, piemēram, pastnieks vai policijas priekšnieks. Starpība tikai tā, ka noziedzniekam jārīkojas pretēji sabiedrības interesēm. Viņam jākaitē sabiedrībai, saproti, Tom? Bet, ja* pie mums neviens nekaitēs sabiedrībai, kā mēs varēsim likt kādam darboties sabiedrības labā? Tad visām mūsu pūlēm nebūs nekādas jēgas.
Toms pašūpoja galvu.
— Tik un tā es nesaprotu, kam tas vajadzīgs.
— Netiepies, Tom! Mums sava dzīve jāpārveido pēc Zemes parauga. Ņemsim kaut vai bruģētās ielas. Visās grāmatās par tām rakstīts. Arī par baznīcām, skolām un cietumiem. Tāpat visās grāmatās pieminēti noziedznieki.
— Es tomēr negribētu uzņemties šo darbu, — Toms sacīja.
— Paklau, Tom, pieņemsim, ka tu esi nolikts mana vietā. Un tagad iedomājies, ka atlidojis inspektors un vēlas redzēt cietumu. Viņš jautā: «Vai tiešām jums nav neviena ieslodzītā?» Bet es viņam atbildu: «Protams, ka nav. Mums šeit vispār nav noziedznieku.» — «Un nav arī noziegumu?» inspektors brīnās. «Visās Zemes kolonijās vienmēr tikuši pastrādāti noziegumi. Jums taču labi zināms!» — «Nē, mums tas nav zināms,» es saku. «Mums pat nebija ne jausmas, ko šis vārds nozīmē, kamēr pagājušajā nedēļā neieskatījāmies vārdnīcā.» — «Tad kāda velna pēc jūs uzbūvējāt šo cietumu?» viņš atkal jautā. «Un ar ko īsti nodarbojas jūsu policijas priekšnieks?»
Mērs atvilka elpu.
— Nu, vai tagad tu saproti? — viņš pēc brītiņa turpināja. — Viss saies grīstē. Inspektors tūlīt apjēgs, ka mēs vairs neesam īsti Zemes civilizācijas pārstāvji. Ka te viss darīts acu apmānīšanai. Ka mēs esam sveši elementi …