— Hm, — Toms noburkšķēja; šie argumenti viņu bija satriekuši.
— Bet ja tu izpildīsi manu lūgumu, — mērs ātri sacīja, — es varēšu atbildēt: saprotams, mums ir noziegumi — gluži kā uz Zemes. Mums ir zaglis un slepkava vienā personā — kombinēts slepkavzaglis. Nabaga puisim bija ļaunas tieksmes, un viņš izauga garīgi nelīdzsvarots. Tomēr mūsu policijas šefs jau savācis nepieciešamos pierādījumus, un tuvāko divdesmit četru stundu laikā noziedznieks tiks apcietināts. Mēs viņu ietupināsim aiz restēm, bet pēc tam amnestēsim.
— Ko nozīmē «amnestēt»? — Toms jautāja.
— Diemžēl precīzi es to nezinu. Bet gan jau ar laiku noskaidrošu. Nu, vai tagad tu saproti, cik svarīga persona civilizētā sabiedrībā ir noziedznieks?
— Mjā, tā vien rādās, ka tev taisnība. Bet kāpēc tieši man jākļūst par šo svarīgo personu?
— Visi pārējie vajadzīgi citiem nolūkiem. Turklāt tev ir pašauras acis. Un noziedzniekiem vienmēr ir vai nu šauras, vai iešķības acis.
— Manējās nemaz nav tik šauras. Katrā ziņā — ne šaurākas kā Edam Audējam.
— Tom, es tevi lūdzu! — mērs iesaucās. — Katrs no mums dara, ko var. Vai tiešām tu vienīgais negribēsi palīdzēt savam ciematam?
— Nē, ko jūs! Es, protams, gribu, — Toms bez sevišķas pārliecības atbildēja.
— Tad jau lieliski! Tu būsi mūsu pilsētas noziedznieks. Se, paskaties, es visu nokārtoju stingri pēc likuma.
Mērs pasniedza Tomam dokumentu. Tajā bija rakstīts:
«PILNVARA Visparejai zinašanai
Šī dokumenta uzrādītājs Toms Zvejnieks ir oficiāli pilnvarots zagt un slepkavot. Šai sakarā viņam jāslap- stās visādos tumšos kaktos, jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava, un jāpārkāpj likums.»
Toms pārlasīja dokumentu divas reizes, pēc tam jautāja:
— Kads likums?
— To es tev paziņošu, tiklīdz būšu šo likumu izdevis, — mērs sacīja. — Visām Zemes kolonijām ir savi likumi.
— Paklausieties, kas tad īsti man būs jādara?
— Tev jāzog. Un jāslepkavo. Tas nemaz nav tik grūti. — Mērs piegāja pie grāmatu skapja un nocēla no plaukta vecu, vairākos sējumos izdotu populārzinātnisku darbu «Noziedznieks un viņa vide. Slepkavas psiholoģija. Zādzības motīvu analīze».
— Te tu atradīsi visu, kas jāzina. Zodz, cik patīk. Nu, bet attiecībā uz slepkavību es domāju, ka pietiks ar vienu. Te pārcensties arī nebūtu vēlams.
Toms pamāja ar galvu.
— Pareizi. Izlasīšu un pamēģināšu tikt skaidrībā.
Viņš iespīlēja populāro izdevumu padusē un aizgāja
mājās.
Diena bija neciešami tveicīga, un pēc šīs sarunas Toms jutās ļoti noguris. Viņš atgūlās gultā un sāka studēt veco grāmatu.
Pie durvīm pieklauvēja.
— Nāciet iekšā! — Toms, berzēdams acis, iesaucās.
Marvs Namdaris, visvecākais un visgarākais no trim
rudmatainajiem Namdaru brāļiem, parādījās durvīs kopā ar Džedu Fermeri. Viņi bija atstiepuši nelielu tarbu.
— Vai tu tagad esi pilsētas noziedznieks? — Marvs vaicāja.
— Tā jau laikam būs.
— Tādā gadījumā šīs mantas domātas tev. — Viņi nolika tarbu uz grīdas un izcēla no tās nelielu cirvīti, nazi, harpūnu, nūju un rungu.
— Ko jūs man atnesāt? — Toms jautāja, uzrausda- mies gultā sēdus.
— Atnesām ieročus. Ko gan citu, pēc tavām domām, mums vajadzēja nest? — Džeds Fermeris ērcīgi atcirta. — Kas tas par noziedznieku, kuram nav ieroču?!
Toms pakasīja aiz auss.
— Vai tu to skaidri zini?
— Tev pašam jau būtu laiks tikt skaidrībā par tādām lietām, — īgni norūca Fermeris. — Neceri, ka mēs visu izdarīsim tavā vietā.
Marvs Namdaris pamirkšķināja Tomam.
— Džeds dusmojas tāpēc, ka mērs viņu iecēlis par pastnieku.
— Savu pienākumu es pildu, — Džeds sacīja. — Riebjas tikai rakstīt visas šīs vēstules.
— Nu, man liekas, tas nemaz nav tik grūti, — Marvs Namdaris smīnēdams teica. — Zemes pastnieki taču tiek ar šo darbu galā! Un viņiem jāraksta vēl daudz vairāk… Padomā, cik cilvēku dzīvo uz Zemes! Paliec sveiks, Tom! — viņš piebilda. — Vēlu sekmes!
Abi aizgāja.
Toms noliecās, lai labāk apskatītu ieročus. Viņš zināja, kas tie par priekšmetiem: vecajās grāmatās tiem bija veltītas vairākas nodaļas. Bet uz Jaunās Dilaveras ieroči praktiski vēl nekad nebija laisti darbā. Vienīgie mugurkaulainie dzīvnieki, kas mitinājās uz šīs planētas sauszemes — mazi, pūkaini zvēriņi —, bija pārliecināti veģetārieši. Un izmantot ieročus pret saviem līdzcilvēkiem nevienam, saprotams, nebija ienācis prātā.
Toms paņēma atnesto nazi. Tā asmens šķita vēss, bet gals — ļoti smails un ass.
Piecēlies viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu, ik pa brīdim uzmezdams skatienu ieročiem. Un katru reizi, kad Toms uz tiem palūkojās, viņam apšķebinājās dūša un vēderam pārskrēja saltas tirpas. Toms nodomāja, ka laikam tomēr ir mazliet pārsteidzies, apņemdamies veikt šo uzdevumu.
Tiesa, pagaidām viņam nebija sevišķa pamata uztraukties. Vispirms jāizlasa vecās grāmatas, pēc tam varbūt kļūs skaidrs, kāda visā šai lietā jēga.
Viņš lasīja vairākas stundas un tikai vienu reizi pārtrauca lasīšanu, lai ieturētu vieglu azaidu. Atsevišķas nodaļas bija uzrakstītas ļoti saprātīgi. Noziegumu metodiku autori aplūkoja sīki un samērā populāri, vietām tekstu papildināja ilustrācijas un pat diagrammas. Tomēr kopumā izlasītais atstāja absolūti nejēdzīgu iespaidu. Kāpēc vispār ir jāpastrādā noziegumi? Kam no tā labums? Ko tas var dot cilvēkiem?
Uz šiem jautājumiem grāmatas neatbildēja. Toms šķirstīja lappuses un ar interesi aplūkoja noziedznieku fotoattēlus. Visi viņi izskatījās ļoti nopietni, domīgi; likās, ka viņi pilnā mērā apzinās savu nozīmi sabiedrībā. Tomam ļoti gribējās izprast šīs nozīmes būtību. Iespējams, ka tad viņam daudz kas kļūtu skaidrāks.