— Tom, — aiz loga atskanēja mēra balss.
— Esmu šeit, — Toms atsaucās.
Durvis atvērās, un mērs iebāza galvu istabā. Viņam aiz muguras parādījās Džeina Fermere, Mērija Pārcēlāja un Elisa Pavāre.
— Nu, kā? — mērs jautāja.
— Ko nozīmē «kā»?
— Kad tu domā iesākt?
Toms mulsi pasmaidīja.
— Gatavojos, kā redzat, — viņš sacīja. — Grāmatas lasu, mēģinu saprast…
Trīs cienījamās dāmas nosodoši pavērās viņā, un Toms apjucis aizvēra muti.
— Tu veltīgi tērē laiku, — sacīja Elisa Pavāre.
— Visi strādā, neviens negulšņā mājās, — piebilda Džeina Fermere.
— Vai tiešām ir tik grūti kaut ko nospert? — izaicinoši iesaucās Mērija Pārcēlāja.
— Tas tiesa, Tom, — mērs viņas atbalstīja. — Inspektors var ierasties kuru katru brīdi, bet ciemā vēl nav pastrādāts neviens noziegums. Mums pat nebūs ko ziņot…
— Labi, labi. — Toms tūlīt saprata mājienu, aizbāza nazi un rungu aiz siksnas, paņēma tarbu, lai būtu kur ielikt laupījumu, un izgāja no mājas.
Bet uz kurieni iet? Bija trešā pēcpusdienas stunda. Tirgus — vispiemērotākā vieta zādzībām •— būs lidz vakaram tukšs. Turklāt Tomam ne visai gribējās zagt gaišā dienas laikā. Tas izskatītos kaut kā neprofesionāli. Toms izņēma no kabatas pilnvaru, kas uzlika viņam par pienākumu pastrādāt noziegumus, un vēlreiz pārlasīja to no sākuma līdz galam: «… jāslapstās tumšos kaktos un jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava . ..»
Viss skaidrs! Viņš uzturēsies vietā, kurai ir slikta slava, tur izstrādās rīcības plānu un arī attiecīgi noskaņosies. Diemžēl izvēle bija ļoti ierobežota. Ciematā darbojās restorāns «Mazulis», kurā saimniekoja divas māsas atraitnes, Džefa Apiņa «Atpūtas stūrītis» un pēdīgi vēl — Eda Aldara taverna.
Toms izvēlējās tavernu.
Taverna atradās mājiņā, kas neko daudz neatšķīrās no citām ciemata mājām. Tur bija viena liela istaba viesiem, virtuve un saimnieku dzīvojamās istabas. Eda sieva gatavoja ēst un centās uzturēt telpās tīrību, cik nu viņai to atļāva sāpes krustos. Eds rosījās pie letes un ielēja viesiem dzērienus. Tas bija pabāls vīrs ar miegainām acīm un neparastu spēju uztraukties nieku dēļ.
— Sveiks, Tom, — Eds sacīja. — Stāsta, ka tu esot iecelts par noziedznieku.
— Jā, esmu, — Toms atbildēja. — Ielej man, lūdzu, glāzīti perikolas.
Eds Aldaris ielēja glāzē šo bezalkoholisko dzērienu, kuru pals gatavoja no dārzeņiem, un nemierīgi pamīņā- jās Toma galdiņa priekšā.
— Kā tad tā, kāpēc tu sēdi šeit un neko nezodz?
— Man jāpadomā, — Toms atbildēja. — Bez tam pilnvarā teikts, ka noziedzniekam jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava. Tāpēc es arī sēžu te.
— Paklausies, tas nudien nav labi, — Aldaris skumji ierunājās. — Vai tad manam krodziņam ir tik slikta slava?
— Negaršīgāku ēdienu visā ciemā būs grūti atrast.
— Zinu. Mana vecene neprot gatavot. Bet viesi šeit vienmēr ir mīļi gaidīti un var justies kā savā ģimenē. Tāpēc cilvēki pie mums labprāt iegriežas.
— Tagad viss būs citādi, Ed. Es tavu krodziņu pasludināšu par savu štāba mītni.
Edam Aldarim nevarīgi nošļuka pleci.
— Centies nu izpatikt cilvēkiem, gan jau viņi tev nepaliks pateicību parādā! — viņš nomurmināja un atgriezās aiz letes.
Toms prātoja tālāk. Un, jo vairāk puisis pūlējās, jo mazāk jēgas no tā bija. Tomēr viņš ar drūmu neatlaidību turpināja piepūlēt smadzenes.
Pēc stundas Ričijs Fermeris, Džeda jaunākais dēlēns, atvēra durvis un iebāza šķirbā galvu.
— Vai tu esi jau kaut ko nospēris, Tom?
— Nē, pagaidām vēl ne, — Toms sadudzis atbildēja.
Tveicīga diena palēnam gaja uz beigām. Saulrieta stari ielūkojās krodziņa ne visai tīrajos logos. Ārā iečirkstējās zemes vēži, un tuvējā meža galotnēs iešal- cās pirmā vakara vēsma.
Smagnējais Džordžs Pārcēlājs un Maksis Audējs ienāca krodziņā iekampt pa glāzītei gjavas. Viņi piesēdās pie Toma galdiņa.
— Nu, kā sviežas? — apvaicājās Džordžs Pārcēlājs.
— Nav ko lielīties, — Toms atbildēja. — Ar to zagšanu man nekas neiznāk.
— Gan pieradīsi, — kā vienmēr nesteidzīgi un nopietni ierunājās Džordžs Pārcēlājs. — Lai nu kas, bet tu noteikti iemācīsies.
— Mēs ticam tev, Tom, — Audējs viņu mierināja.
Toms pateicās abiem. Vīri iedzēra pa glāzītei un aizgāja. Toms, vērdamies savā tukšajā glāzē, atkal sāka lauzīt galvu. J
Vēl pēc stundas Eds Aldaris mulsi ieklepojās.
— Piedod, Tom, bet kad īsti tu ķersies pie zagšanas?
— Tūlīt pat, — Toms noteica.
Viņš piecēlās, pārbaudīja, vai ieroči ir savā vietā, un izgāja pa durvīm.
Tirgus laukumā pilnā sparā ritēja parastā maiņas tirdzniecība; preces kaudzēm gulēja uz garajiem galdiem vai arī uz zālē izklātiem salmu pinumiem. Maiņa notika bez naudas starpniecības un bez jebkādiem tarifiem. Par sauju pašdarinātu naglu varēja dabūt spaini piena vai divas zivis, vai arī otrādi — atkarībā no tā, ko kurš gribēja iemainīt vai kāda kuram bija radusies vajadzība. Ar aprēķiniem, cik maksā viena vai otra manta, neviens sevi neapgrūtināja. Tā bija vienīgā Zemes paraža, kuru mēram nekādi neizdevās šeit ieviest.
Kad Toms Zvejnieks parādījās tirgus laukumā, visi viņu skaļi sveica.
— Nu, kā, Tom, ar zagšanu?
— Drošāk, drošāk, draudziņ, nekautrējies!
— Nebēdā, tev tā lieta ies!
Ciemata iedzīvotāji neko tādu vēl nebija piedzīvojuši. Zādzība viņiem šķita tālas planētas eksotisks paradums, un visiem joti gribējās redzēt, ka to dara. Ļaudis pameta savas preces un vēroja katru topošā zagļa kustību.