— Kad nonāksim Dausonā? — viņas balsī no jauna ieskanējās spīva zobgalība. — Jūs taču ceļā pie dzīvām miesām satrupēsiet vai noslīksiet kādā dubļu peļķē. Ak jūs … angļi!
Pēdējo vārdu viņa sevišķi uzsvēra, lai izpaustu visu uzkrājušos niknumu. Ja nu arī tas šos vīriešus nespēs ietekmēt, tad ar viņiem vispār nekas nav iesākams. Tom- mijam atkal pietvīka kakls, bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus. Dika sejā atplauka sapņaina izteiksme. Salīdzinājumā ar Tommiju viņam bija tā priekšrocība, ka pats reiz bijis precējies ar baltādainu sievieti.
Dažreiz var gadīties situācija, kad piecu paaudžu īstas amerikāņu asinis nemaz nav tik teicams mantojums: piemēram, kad jāmitinās zem viena jumta ar radniecīgas tautas pārstāvjiem. Šajā gadījumā ar angļiem. Divus gadsimtus Mollijas senči gan uz sauszemes, gan jūras pastāvīgi bija uzvarējuši un sakāvuši viņu priekštečus, un tā būs arī uz priekšu. Rases tradīcijas prasīja atbalstīt senčus. Viņa gan, protams, bija tikai mūsdienu sieviete, taču viņā bija iemiesota slavena pagātne. Tā nebija Mol- lija Trevisa vien, kas šajā brīdī āva kājās gumijas zābakus, uzvilka lietus mēteli un apjozās ar bagāžas siksnām — desmitiem tūkstošu senču neredzamās rokas pievilka siksnas un aizdarīja sprādzes, tie paši senči pavēlēja viņai apņēmīgi sakniebt lūpas un saraukt uzacis. Viņa, Mollija Trevisa, atstās šos angļus kaunā. Neredzamās ēnas prasīja apliecināt, ka tām kopā ar viņu pieder pirmā vieta pasaulē.
Abi vīrieši nemēģināja viņu aizturēt. Diks piedāvāja savu zīdvesteri, paskaidrodams, ka viņas mētelis negantajā lietū samirkšot ka papīrs. Taču Mollija, aizstāvēdama savu neatkarību, tik nicīgi nosprauslājās, ka vecais vairs neizņēma pīpi no mutes, kamēr viņa nebija no ārpuses aizvērusi telts durvis un aizslājusi pa ūdens klāto taku.
— Kā tev šķiet — viņai izdosies? — Dika sejas izteiksme nepavisam nebija tik vienaldzīga kā balss.
— Izdosies? Ja arī viņai pietiks spēka kaut ka nokļūt līdz noliktavai, tikpat viņu pieveiks aukstums un sāpes. Un kur nu vēl briesmīgais vējš! Esi taču pats kādreiz braucis apkārt Horna sēklim pret vēju. Tu gluži labi zini, ko nozīmē vētrā gulēt uz bramrājas, kad tevi kapā krusa un sniegs, plītē sasalis buraudekls, tā ka gribas pamest visu un balsī raudāt. Vai tad vairs prātā kleitas? Viņa tur nepratīs drānu paunu atšķirt no mazgājamās bļodas vai tējkannas.
— Tu tātad doma, ka mums nebūtu vajadzējis vinu laist?
— Vai tev prāts! Velns parāvis, Dik, ja mēs būtu viņu ar varu aizturējuši, murns visu ceļu līdz Dausonai nebūtu miera ne peles alā. Pārlieku liela dūša. Bet šitais gājiens viņai mazliet aplauzīs ragus.
— Jā, — piekrita Diks, — lepna gan. Bet lai nu kā — tomēr drosmīgs skuķis. Protams, viņa bija gatavā rnuļķe, dodamās tādā ceļā, taču ir nesalīdzināmi pārāka par tiem sievišķiem, kas vieni nevar paspert ne soli. Viņa, Toīnmij, ir no tās pašas sugas, no kādas bijušas mūsu mātes, tādēļ nedrīkst viņai ņemt ļaunā lielo dūšu. īstu vīru var izaudzināt tikai īsta sieviete. Bet, lai būtu īsta sieviete, ar lindrakiem vien nepietiek. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm.
— Vai tu ar to gribi sacīt, ka jācenšas vēl izdabāt, ja šīm uznāk dullums?
— Kādēļ ne? Ass nazis, ja pasprūk, ieķer miesā dziļāk nekā truis, bet tas taču nenozīmē, ka asais tīšām jānodeldē truls.
— Lai nu nazis, kur nazis, bet, runājot par sievietēm, jāsaka — man gan labāk patīk tās bez asumiem.
— Vai tad tu tajās būšanās ko sajēdz?
— Pa druskai, — atteica Tommijs un, pievirzījies tuvāk ugunij, paņēma Mollijas slapjās zeķes, izstiepa tās pār ceļiem un sāka žāvēt.
Diks skumji uz viņu paskatījās, parakņājās pa Mollijas somu, arī apsēdās pie pavarda un izklāja siltumā viņas svārkus un jakas.
— Tu reiz teici, ka nekad neesot bijis precējies.
— Vai es tā sacīju? Jā, neesmu bijis precējies … tas ir… nē, velns parāvis, biju gan precējies! Un labākas sievas nav bijis nevienam visā pasaulē!
— Norāvās no enkura? — Diks plaši pamāja ar roku, tā norādīdams bezgalību.
— Jā, — Tommijs atteica un, mirkli klusējis, piebilda: — Dzemdībās.
Pupas katliņā uz pavarda priekšējā riņķa sāka mutuļot, un Tommijs pastūma katliņu malā. Pēc tam viņš pārbaudīja sausiņus, pabakstīja tos ar skaidu, izņēma no cepeškrāsns un pārsedza ar miklu lupatu. Diks, kā jau viņam līdzīga kaluma cilvēki, arī neuzmācās ar ziņkāri un klusēdams gaidīja.
— Nepavisam ne tāda kā AAollija. Sivašiete.
Diks saprotoši pamāja.
— Nebija tik augstprātīga un iecirtīga, toties turējās blakus vislielākajā grūtumā. Ar airiem mācēja rīkoties ne sliktāk par vīrieti un badu prata ciest pacietīgi kā eņģelis. Lielos viļņos aizgāja uz laivas priekšgalu un saritināja buru kā pieredzējis matrozis. Reiz devāmies uz Teslinu zeltu rakt. Aiz Pārsteiguma un Mazās Dzeltengalves ezera. Pārtika izbeidzās, un mēs sākām ēst suņus. Apēdām suņus, tad ēdām siksnas, mokasīnus un zvērādas. Ja viņa kaut reizīti būtu sūkstījusies vai kaut reizīti iepīkstējusies! Sākumā viņa mani brīdināja: «Taupi pārtiku!» — taču, kad pārtikas pietrūka, man nekad nebija jādzird: «Nu, ko es teicu!» Diendienā viņa atkārtoja: «Nekas, Tom- mij,» — kaut arī pati aiz vārguma tikko spēja slepes pavilkt un kājas bija noberztas asinīs. «Nekas, labāk ciest badu, Tommij, un būt par tavu sievieti nekā ik dienu mieloties pie gaļas podiem un būt virsaiša Džordža sievai.» Džordžs bija čilkutu virsaitis un traki viņā ieķēries.