Tās bija jaukas dienas. Kad atklīdu šaja pusē, es biju izskatīgs puisis. Analaškā aizlaidos no vaļu zvejas kuģa «Polārzvaigzne» un nokļuvu līdz Sithai ūdru mednieku laivā, solīdamies par vedumu atstrādāt. Tur iepazinos ar Laimesbērnu Džeku. Pazīsti?
— Viņš Kolumbijā uzraudzīja manus lašu murdus, — Diks atbildēja. — Liels trakulis, labprāt iedzēra un meitenēm likumu apkārt nemeta?
— Tas pats. Gadus divus nostrādāju pie viņa par kompanjonu — tirgojāmies ar spirtu, segām un tamlīdzīgām precēm. Pēc tam nopirku pats laivu un, lai nejauktu viņam tirgošanos, pārvācos uz Džunu. Tur es sastapu Kil- lisnu, kuru iesaucu par Tilliju. Ieraudzīju viņu indiāņu svētkos jūrmalā, kur gaja vaļā dejošana. Virsaitis Džordžs jau bija uzpircis no stiksiem viņpus kalnu pārejas visas zvērādas un ar pusi savas cilts tikko atgriezies no Dai- jas. Sivašu svētkos bija sanaeis baru bariem, un es tur biju vienīgais baltais. Mani pazina tikai tie, ar kuriem biju ticies pie Sithas, taču no Lairnesbērna Džeka biju par viņiem daudz dzirdējis.
Viņi sarunājās činuku izloksnē, nezinādami, ka es to gaužām labi saprotu; īpaši čalot un triekt ņēmās divas meičas, kas bija ieradušās no Heinca misijas. Glītas skuķes, gribēju jau sākt pietauvoties, tikai varen mutīgas, gatavās žagatas. Tāds asumiņš, ka tupi un turies! Tā kā es viņu sabiedrībā biju parādījies pirmo reizi, tad nu arī mani ņēmās apstrādat pēc notīm, ir neiedomājoties, ka es saprotu katru vārdu.
Es arī neko neizrādīju, bet sāku dejot ar Tilliju, un, jo ilgāk dejojām, jo trakāk viens otram iepatikāmies. «Šis meklē sev sievieti,» viena skuķe uzbilda otrai, bet tā, degunu gaisā paslējusi, atcirta: «Un atradīs arī! Sievietes jau pašas skrien pakal vīriešiem.» To dzirdēdami, mednieki un si'evieši, kas stāvēja apkārt, sāka irgoties un ķiķināt un atkārtot meiteņu asprātības. «Puikiņš jau makten glīts,» atkal uzņēma pirmā. Es tolaik patiesi izskatījos vēl pēc tīrā puikas, kaut gan jau sen strādāju vīra darbu, tādēļ man šie vārdi varen ķērās pie sirds. «Dancina virsaiša Džordža iecerēto,» vāvuļoja otrā. «Pagaidi vien, tūliņ Džordžs ņems rokā airi un tā iezvels, ka šis aizlidos pār kalniem un pār lejām.» Virsaitis Džordžs, kas pirms tam visu laiku drūvējās, to izdzirdis, kļuva itin jautrs un sāka plaukšķināt ar rokām pa ceļgaliem. Viņš bija vīrs kā lācis, un laist darbā airi viņam būtu bijis tīrais nieks.
«Kas tās meitenes ir?» es pavaicāju Tillijai, griezdamies ar viņu džigā. Tikko viņa man nosauca vārdus, es tūliņ atcerejos, ko man par katru bija stāstījis Laimesbērns Džeks. Biju dzirdējis par viņām itin visu, pat tādus sīkumus, kas pašu ciltij nebija zināmi. Bet es turēju mēli aiz zobiem un dejoju tikai ar Tilliju. Šie pa to laiku visi stāvēja apkārt un ņirgājās. «Pacieties, Tommij, vēl mazlietiņ, pacieties vēl mazliet,» es klusībā sevi mierināju.
Nocietos, kamēr beidzās dejošana; virsaitis Džordžs jau bija atstiepis airi, lai nokārtotu rēķinus ar mani. Kad mēs apstājāmies, redzēju — visi gaida, vai sāksies kautiņš. Bet es mierīgi gāju tieši barā iekšā. Tur abas meitenes no misijas atkal palaida tādus jociņus, ka es, kaut arī saniknots, tikko noturējos neiesmējies. Bet tūliņ pēc tam sadevu abām pamatīgi pa adu. «Vai tas būtu viss?» es noprasīju. Tev vajadzēja redzēt, kādi ģīmji viņām izstiepās, kad sāku laist vaļā činuku izloksnē! Nu es vairs ne- rimos. Noskaitīju visu kā no grāmatas — kas ir viņas pašas, kas viņu tēvi, mātes, māsas, brāļi, nevienu pašu neaizmiršu. Cēlu gaismā visus nedarbus, visas nejēdzības, ko viņas darījušas, un ka palikušas kaunā. Šaustīju bez žēlastības. Viss bars salasījās ap mums. Šie vēl nekad nebija dzirdējuši, ka baltais tā ņemas lamāties viņu pašu valodā. Visi smējās pilnā kaklā, tikai abas meičas no misijas ne. Pat virsaitis Džordžs šķita aizmirsis airi. Bet varbūt baidījās laist to darbā, negribēdams, ka sāku runāt arī par viņu.
Meitenes lūdzās: «O, Tommij, nevajag!» Un asaras pašām birst kā pupas. «Lūdzu, nevajag! Mēs būsim labas. No tiesas, Tommij, mēs būsim labas!» Bet viņas bija mani tā aizkaitinājušas, ka nespēju rimties. Apklusu tikai tad, kad abas, ceļos nokritušas, sāka mani lūgties. Palūkojos uz virsaiti Džordžu, kurš joprojām nespēja izšķirties: sākt vai nesākt ķildu ar mani, lidz beidzot nolēma labāk pasmieties, kaut arī ne pārāk jautri.
Ta palika. Kad tovakar atvadījos no Tillijas, sacīju viņai, ka uzturēšos šajā pusē vēl apmēram nedēju un gribētu viņu labi bieži sastapt. Izlikties tie ļaudis neprot, un Ti 1 lijas seja skaidri pauda, cik viņa priecīga, jo bija godīga un atklāta meitene.
Jā, tādu varēja tālu meklēt un neatrast! Itin viegli sapratu, kādēļ viņa iepatikusies virsaitim Džordžam. Taču ar mani sacensties virsaitis nespēja, es viņam pārvilkti baļķi pār ceļu. Gribēju meiteni tūliņ ņemt līdzi laivā un braukt uz dienvidiem, uz Vrangeja salu, kamēr notikums aizmirstas, lai Džordžs paliek ar garu degunu. Taču tik vienkārši tas nebija izdarāms. Viņa dzīvoja pie tēvoča. Tas bija viņai tads kā aizbildnis un sirga ar diloni vai kādu citu plaušu kaiti, un bija jau turpat pie gala. Brīžiem vecajam kļuva labak, brīžiem sliktāk, un Tillija negribēja tēvoci pamest, kamēr tas vēl dzīvs. Pirms aizbraukšanas iegriezos viņu vigvamā paraudzīties, cik ilgi vecais vēl vārgs; bet tas bija meiteni jau sen apsolījis virsaitim Džordžam, tādēļ, mani ieraudzījis, tā pārskaitās, ka pa muti tam sāka aumaļām gāzties asinis.
«Atbrauc man pakaļ, Tomrnij,» lūdza Tillija, kad mēs krastā atvadījāmies.
«Labi,» es atteicu, «tiklīdz tu mani pasauksi.» Un es sāku viņu pa mūsu — balto modei skūpstīt, līdz viņa sadrebēja kā apses lapa. Bet es pats tik traki pazaudēju galvu, ka tikko noturējos neaizskrējis un savām rokām neaizraidījis tēvoci talajā ceļā.
Es braucu uz Vrangeļa salu, garām Svētās Marijas līcim, nonācu pat līdz Karalienes Šarlotes salām: tirgojos, pārvadāju viskiju, darīju visu, kas pagadījās. Pienāca ziema un sals, un es jau dzīros doties atpakaļ uz Džunu, kad saņēmu vēsti no Tillijas.