Un es atkal sāku saukt Killisnu smalkā balsī, gari stiepjot, gaudoju kā vilks, — ne tikai sievas, bet arī vīri sāka drebēt.
«Paraugieties!» iesaucos, izlēkdams uz priekšu, un, pirkstu izstiepis, norādīju uz sievu baru (sievietes allaž vieglāk pieviļamas). «Raugieties!» Cēlu pirkstu aizvien augstāk, it kā ar to sekotu aizlidojošam putnam. Slēju pirkstu augstāk un augstāk, nenovērsdams arī skatienu, lidz iedomātais putns izzuda talē.
«Killisnu,» atkal ierunājos, paskatīdamies uz virsaiti Džordžu, bet pēc tam norādīju uz debesīm, atkārtodams: «Killisnu.»
Lai pērkons mani nosper uz vietas, Dik, bet viņi noticēja! Puse indiāņu iedomājās paši savām acīm redzējuši Tilliju pazūdam debesīs. Tie, kas Džunā dzēra manu vis
kiju, droši vien redzēja vēl lielākus brīnumus! Kādēļ gan nevarēju vienreiz nevainīgi pajokot, ja jau diendienā pārdevu pudelēs ieslodzītus ļaunos garus? Sievas saka nelabi spiegt, bet pārējie sačukstēties. Es sakrustoju rokas uz krūtīm, izslēju galvu, un visi no manis atkāpās.
«Grābiet viņu ciet!» ieaurojās virsaitis Džordžs. Trīs indiāņi metās man klāt, bet es pagriezos tiem pretim un sāku kustināt pirkstus, it kā grasītos nosūtīt viņus turp, kur jau aizlidojusi Tillija, piedevām vēl pamāju uz debesīm. Pēc tam vairs neviens nebija ar mieru ķerties man klāt, kaut viņam solītu vai visas pasaules zeltu. Virsaitis Džordžs pavēl, bet šie nekust no vietas. Tad viņš pats metās man virsū, bet es atkal sāku burties, un arī viņam pietrūka dūšas.
«Lai jūsu šamaņi izdara tādu pašu brīnumu, kādu nupat izdarīju es, lai nosauc Killisnu atpakaļ no debesīm, kur es viņu uzsūtīju,» es viņus izaicināju. Taču šamaņi zināja, kas tiem pa spēkam un kas ne.
«Lai jūsu sievas dāvā jums tik daudz dēlu, cik lasiene izlaiž ikru,» es sacīju, pagriezies uz iešanu, «un lai jūsu totēms nekad nenogāžas, lai jūsu ugunskuru dūmi mūžam ceļas pret debesīm!»
Bet, ja indiāņi būtu redzējuši, kādā ātrumā es joņoju uz laivu, tikko biju ticis tālāk prom no acīm, viņi droši vien būtu nodomājuši, ka paša burvestības man dzenas pa pēdām. Tillija, gribēdama sasildīties, bija atdauzījusi ledu, un mēs tajā pašā mirklī varējām doties ceļa! Velns! Kas tas bija par braucienu! Vējš visu laiku auro aiz muguras, bet ledaini viļņi veļas pāri klājam. Visas lūkas ciet, es pie stūres, Tillija dauza ledu, un tā gandrīz līdz pašai rītausmai. Beidzot piestāju pie Porkjupainas salas. Izkāpām krastā. Bijām tā nosaluši, ka zobs uz zoba neturējās, drēbes samirkušas caurcaurēm, Tillija uz krūtīm žāvēja sērkociņus.
Tā nu iznāk, ka es tomēr kādu mazumiņu par to visu zinu, Dik. Septiņus gaclus nodzīvojām kā vīrs ar sievu gan vētrās, gan rāmā laikā. Bet tad viņa nomira pašā niknākajā ziemas saltumā. Nomira dzemdībās čilkutu fak- torijā. Līdz pēdējam brīdim viņa turēja manu roku, bet sarma līda uz augšu gar durvīm un vilka ciet logu. Ārā vilku gaudoņa un Klusums. Iekšā — Nāve un Klusums. Vai neesi nekad dzirdējis Klusumu, Dik? Lai dievs tev arī nedod to dzirdēt, ja sēdēsi blakus mirējam. Ret es to dzirdēju. Kad elpa kliedz kā tvaikoņa pūtiens tumsā, bet sirds grand kā paisuma bangas pret klintīm …
Viņa bija sivašiete, Dik, bet īsta sieviete. Uzticama un godīga, Dik, uzticama un godīga. Pirms nāves viņa man sacīja: «Sargā manu guļvietu, Tommij, sargā to cieši.» Un es atbildēju: labi. Tad viņa atvēra acis un es skaidri redzēju, ka viņu plosa neizturamas sāpes.
«Biju tev laba sieva, Tommij, tādēļ apsoli man … apsoli,» — vārdi likās iestrēgstam kaklā, «ka otrreiz precēsi balto. Tikai neprecē sivašieti, Tommij. Tagad Džuriā ir daudz balto sieviešu. Es zinu. Tavi ļaudis saukā tevi par «indiānietes vīru», tavas sievietes uz ielas no tevis novēršas, un tu neej pie viņām ciemos kā citi vīrieši. Kādēļ? Tādēļ, ka tev sivašiete par sievu. Vai nav tiesa? Bet tas nav labi. Tāpēc es mirstu. Apsolies. Noskūpsti mani par zīmi, ka esi apsolījis.»
Es viņu noskūpstīju, viņa iesnaudās un pusmiegā čukstēja: «Tas ir labi.» Un nākamajā mirklī, kad piespiedu ausi viņai pie pašām lūpām, lai dzirdētu, viņa vēl izdvesa: «Sargā, Tommij, manu guļvietu …» Tā viņa nomira dzemdībās tur čilkutu faktorijā.
Telts vētras grūdienos drebēja un grīļojās. Diks no jauna piebāza pīpi, bet Tommijs uzlēja tēju un nolika uz pavarda malas līdz Mollijas pārnākšanai.
Bet kā klājās tai, kuras acīs dzirksteļoja nicināšana un kuras dzīslās dumpojās jenkiju asinis? Nekā vairs nesaredzēdama, klupdama krizdama, četrrāpus, vēja aizrautu elpu viņa atkūlās līdz teltij. Vētra raustīja un pluinīja lielo maisu viņai plecos. Sastingušiem pirkstiem viņa sāka raustīt aizvarus pie telts ieejas, bet durvis viņai atvēra Tommijs un Diks. Saņēmusi pēdējos speķus un lepnuma paliekas, viņa grīļodamās iestreipuļoja teltī, bet tūliņ arī pusnesamaņā nokrita uz grīdas.
Tommijs atraisīja siksnas un stīvēja maisu uz telts kaktu. Kad viņš nastu pacēla, tur iegrabējās kastroļi un pannas. Diks, kas patlaban lēja krūzītē viskiju, uz mirkli aprāvās un piemiedza aci. Tommijs pamirkšķināja pretī. Bez skaņas, ar lūpām vien viņš pačukstēja: «Kleitas,» — bet Diks brīdinot papurināja galvu.
— Seku, sirsniņ, — viņš sacīja, kad Mollija bija izdzērusi viskiju un cik necik atguvusies. — Sitās drēbes ir izžuvušas. Pārģērbieties. Mēs iziesim nostiprināt telti.