Kad būsiet galā, uzsauciet, tad ēdīsim pusdienas. Pasauciet, kad būsiet gatava.
— Dieva vārds, Dik, nu viņa būs rāma līdz pašai Dau- sonai, — smieklus rīdams, nomurmināja Tommijs, kad viņi abi, aukstumā drebedami, spiedās pie telts vējā plui- nītās sienas.
— Un tomēr tas ir pats labākais viņā, — Diks atteica, ieraudams galvu plecos, jo ap stūri nobrāza vesela krusas zalve. — Tas mīt arī tevī un manī, Tommij, un mēs to esam mantojuši no savām mātēm.