Amen!
Žīda
Bet varam. . .
Albērs
Ko?
Zīds
Tāpat, man šķiet, ka rodams
Kāds līdzeklis . ..
Albērs
Kāds gan tas būtu?
žīds
Jā —
Man pazīstams ir sen kāds aptiekārs,
Kāds nabags, vecīgs ebrejs .. .
Albērs
Augļotājs
Kā tu, vai drusku godīgāks par tevi?
žīds
Nē, bruņniek, Tobijs citu lietu prot:
Viņš taisa pilienus… un tiešām brīnums,
Kā iedarbojas tie.
Albērs
Bet kas tur man?
Žīds
Uz glāzi ūdens … pilienu trīs pietiek,
Ne garša tiem, ne krāsa pamanāma;
Bet cilvēks drīz bez graizēm vēderā,
Bez šķebuma, bez sāpēm aiziet nāvē.
Albērs
Tavs vecis tirgojas ar indi.
Žīds
Jā —
Ar indi arī.
Albērs
Kas? Vai naudas vietā
Man piedāvāsi divsimt pudelītes
Ar indi — dukātu par katru? Tiešām?
Žīds
Jums patīkami pasmieties par mani.
Nē; gribēju … var būt, ka jūs … man šķita,
Ka baronam laiks pienācis ir mirt.
Albērs
Kā! tēvu noindēt! tu drīksti dēlam …
Tver, Ivan, to. Kā iedrošinās tas! …
Vai saproti, tu žīda dvēsele —
Tu suns, tu pūķis! tevi es uz vietas
Pie vārtiem pakārt varu.
Piedodiet!
Tas bija tikai joks.
Albērs
Šurp, Ivan, virvi.
Zīds
Es .. . jokoju. Es naudu atnesu.
Albērs
Prom, suns!
(žīds aiziet.)
Lūk, jau cik tālu tēva skopums
Ir mani aizvedis! Zīds piedāvāt
Ko iedrošinās! Glāzi vīna šurp,
Es trīcu . .. Ivan, nauda vajadzīga
Man tomēr. Trauc pie žīda nolādētā,
Skrej, saņem dukātus, bet atnes man
Pirms tintnīcu. Es izrakstīšu zīmi
Šim blēdim. Tikai neved atpakaļ
Šo Jūdasu … Jeb nē, vēl uzgaidi,
Tā dukāti pēc nāveszālēm odīs
Kā sidrabgraši viņa ciltstēvam …
Es vīna vēlējos.
Ivans
Mums vīna nav
Ne lāses vairs.
Bet tas, ko dāvanai
No Spānijas man sūtīja Remons?
Ivans
To aiznesu visbeidzamo vēl vakar
Es kalējam, kas slims.
Albērs
Jā, zinu, zinu .. .
Tad pasniedz ūdeni. Nolādēts mūžs!
Nē, izlemts — iešu taisnību sev meklēt
Pie hercoga: lai skopo tēvu piespiež
Kā dēlu turēt mani — ne kā peli,
Kas dzimusi zem grīdas.
OTRA AINA
PAGRABA TELPAS
Barons
Kā aušīgs jauneklis alkst satikšanās
Ar pavedēju viltīgu un veiklu
Vai lētticīgu skuķi, ko pats viļ,
Tā gaidīju to brīdi cauru dienu,
Kad nokāpšu šai paslēptuvē es
Pie drošiem šķirstiem. Diena laimīgā!
Es šķirstā sestajā (tas pilns vēl nava)
Klāt piebērt varu sauju zelta naudas.
Gan liekas, tas nav daudz, bet pamazītēm
Aug dārgumi. Es lasīju reiz rakstos,
Ka cars kāds pavēlējis kareivjiem
Pa saujai zemi sanest vienā kaudzē,
Un dižens kalns tur pacēlies, un cars
No kalna priecīgs apkārt lūkojies
Uz ieleju, ar baltām teltīm klātu,
Un jūru, kuģi trauksmīgi kur peld.
Tā es, pa saujiņai vien atnesot
Surp paslēptuvē meslus parastos,
Sev kalnu uzcēlu, no kura es
Uz visu noskatos, kas manā varā.
Kas gan man nekalpo? Es tā kā dēmons
Nu visu zemi spēju pārvaldīt;
Ja vien es gribēšu, — man pilis celsies
Un manos greznos dārzos pulcēsies
Šurp saskrējušas nimfas jautrā barā,
Steigs mūzas savu nodevu man nest,
Un brīvais ģēnijs manā jūgā lieksies,
Pat tikums, nakšu nenogurstošs darbs
No manis rātni gaidīs savu algu.
Ja svilpšu — klāt man padevīgi, bikli
Jau līdīs asiņaina ļaundarība
Un rokas laizīs man, un manās acīs
Tā nolasīs man visas vēlēšanās.
Man pakļauts viss, bet es — nekam;
Pār visām iegribām es stāvu mierīgs
Un savas varas apziņā: man pietiek
Šīs apziņas …
(Apskata savu zeltu.)
Gan šķiet, ka tas tik mazums,
Bet cik gan jaužu rūpju, viltus daudz
Un asaru, un lūgšanu, un lāstu
Kā svarīgs liecinieks tas atgādina.
Lūk, dukāts senatnīgs … lūk, šitais! Šodien
Man atraitne to atnesa, bet iepriekš
Ar trijiem bērniem tā zem mana loga
Pusdienas stāvēja uz ceļiem vaimanājot.
Bij lietus, rima, sāka atkal līt,
Bet viltniece no vietas nekustējās;
To padzītu, bet kāds man pačukstēja,
Ka vīra parādu tā atnesusi man,
Jo cietumā jau rītu negrib būt.
Un šito? to man atnesa Tibo, —
Kur to gan ieguva viņš — sliņķis, blēdis?
Viņš, protams, nozaga, bet iespējams,
Ka viņš uz lielceļa un naktī mežā .. .
Tā ir! ja sviedri, asins, asaras,
Kas izlietas par visu, ko šeit glabā,
No zemes dzīlēm pēkšņi sāktu plūst,
Tad būtu grēku plūdi klāt un es
Sais drošās velvēs noslīktu. Bet laiks.
(Grib atslēgt šķirstu.)
Jā, katru reizi, šķirsts kad jāatslēdz,
Man uznāk drudža drebuļi un trīsas.
Es nebīstos (ai nē! ko bīties man,
Kad klāt man šķēps? jo atbild man par zeltu
Tā tērauds uzticams), bet sirdi māc
Man kādas svešas, nezināmas j ūtas .. .
Mums mediķi par cilvēkiem zin stāstīt,
Kas slepkavību izjūtot kā baudu.
Kad atslēgu es gribu slēdznī griezt,
Es sajūtu, kas jāsajūt ir tiem,
Kas dur ar nazi: patīkami reizē
Un baigi.
(Atslēdz šķirstu.)
Lūk, kur svētlaimība mana!
(Izber naudu.)
Nu ej! Pa pasauli tev diezgan klejot,
Kur Jaužu kaislībām arvien tu kalpo.