NENSIJA FĀRMERE
Skorpiona nams
DARBOJOŠĀS PERSONAS
ALAKRANU ĢIMENE Mets - Mateo Alakrans, klons
Patrons - oriģinālais Mateo Alakrans; varens narkotiku magnāts Felipe - Patrona dēls; sen miris
Vecais - Patrona mazdēls un Alakrana kunga tēvs; ļoti vecs vīrs Alakrana kungs - Patrona mazmazdēls; Felisijas virs, Benito un Stīvena tēvs
Felisija - Alakrana kunga sieva; Benito, Stīvena un Toma māte Benito - Alakrana kunga un Felisijas vecākais dēls Stīvens - Alakrana kunga un Felisijas otrais dēls Toms - Felisijas un Makgregora kunga dēls Fanija - Benito sieva
ALAKRANU VIESI UN SABIEDROTIE
Senators Mendoza - ietekmīgs politiķis Savienotajās Valstīs;
Emīlijas un Marijas tēvs; saukts arī Dada Emīlija - Senatora Mendozas vecākā meita Marija - Senatora Mendozas jaunākā meita Esperansa - Emīlijas un Marijas māte; pazuda, kad Marijai
bija pieci gadi Makgregora kungs - narkotiku magnāts
VERGI UN KALPOTĀJI
Čēlija - galvenā virēja un Meta aprūpētāja
Tems Lins - Patrona un Meta miesassargs
Dāfts Donalds - Patrona miesassargs
Roza - saimniecības vadītāja; Meta cietuma uzraudze
Vilems - Alakranu ģimenes galvenais ārsts; Rozas mīļākais
Ortegas kungs - Meta mūzikas skolotājs
Skolotāja - īdžits
Hjū, Ralfs un Mazais Vullijs - Fermas patruļas locekļi
ACTLANAS ĻAUDIS
Rauls - Uzraugs
Karloss - Uzraugs
Horhe - Uzraugs
Čačo - bārenis
Fidelito - bārenis; astoņus gadus vecs
Tontons - bārenis; garneļu savācēja vadītājs
Flako - vecākais no bāreņiem
Luna - bārenis, kurš atbildīgs par izolatoru
Guapo - vecs vīrs, kas svin El Dia de los Muertos
Konsuela - veca sieviete, kas svin El Dia de los Muertos
Māsa Inese - Santa Klāras klostera medmāsa
DAŽĀDI PERSONĀŽI Pūkainis - Marijas suns
El Latigo Negro - Melnā Pātaga; sena TV seriāla varonis Don Segundo Sombra - Kungs Otrā Ēna; sena TV seriāla varonis El Sacerdote Volante - Lidojošais Priesteris; senaTV seriāla varonis īdžiti - cilvēki ar datoru čipiem smadzenēs; pazīstami arī kā zombiji La Llorona - Raudošā sieviete; mītiska persona, kas naktīs
meklē savus pazudušos bērnus Chupacabras - kazu asiņu sūcējs; mītiska radība, kas sūc asinis no kazām, vistām un šad tad arī no cilvēkiem
JAUNĪBA
NO 0 LĪDZ 6 GADIEM
Iesākumā
Iesākumā bija trīsdesmit sešas, trīsdesmit sešas dzīvības pilītes, tik sīkas, ka Eduardo tās varēja saskatīt tikai ar mikroskopu. Viņš raižu pilns tās pētīja aptumšotajā istabā.
Ūdens burbuļoja caurulēs, kas vijās visapkārt gar siltajām, mitrajām sienām. Gaisu iesūca augšanas kamerās. Sarkana blāzma spīdēja sejās strādniekiem, kuri vēroja katrs savas stikla trauciņu rindas. Ikvienā no tiem atradās pa dzīvības pilītei.
Eduardo citu pēc cita pārvietoja mazos trauciņus zem mikroskopa lēcas. Šūnas bija lieliskas - tā vismaz šķita. Katra bija apgādāta ar visu nepieciešamo, lai augtu. Tik daudz zināšanu slēpās šajā sīkajā pilītē! Pat Eduardo, kurš ļoti labi saprata šo procesu, tas iedvesa bijību. Šūna jau saprata, kādā krāsā tai būs mati, cik gara tā izaugs, zināja pat, vai tai labāk garšos spināti vai brokoļi. Tai pat varētu būt miglaina nosliece uz mūziku vai krustvārdu mīklām. Viss slēpās pilītē.
Beidzot apaļās aprises nodrebēja un parādījās līnijas, kas šūnas pārdalīja uz pusēm. Eduardo nopūtās. Viss būs kārtībā. Brīdi vērojis, kā paraugi attīstās, viņš tos uzmanīgi ievietoja inkubatorā.
Tomēr viss nebija kārtībā. Kaut kas ar barību, siltumu, apgaismojumu nebija pareizi, un vīrietis nezināja, kas tieši. īsā laika sprīdī vairāk par pusi nomira. Atlika tikai piecpadsmit, un Eduardo sajuta pakrūtē aukstu kamolu. Ja viņam neizdosies, viņš tiks nosūtīts uz Fermām, un kas tad notiks ar Annu un bērniem, viņa veco tēvu?
- Ir labi, - ierunājās Liza tik tuvu, ka Eduardo satrūkās. Viņa bija viena no vecākajām laborantēm. Liza tik ilgus gadus bija strādājusi tumsā, ka seja viņai bija krīta baltumā un cauri ādai varēja saskatīt zilas vēnas.
- Kā var būt labi? - Eduardo vaicāja.
- Šīs šūnas tika sasaldētas vairāk nekā pirms simt gadiem. Tas nevar būt tikpat veselīgas kā vakar ņemtas.
- Tik sen? - vīrietis brīnījās.
- Bet dažām no tām vajadzētu augt, - bargi teica Liza.
Tā nu Eduardo atkal sāka uztraukties. Mēnesi viss gāja gludi. Pienāca diena, kad viņš implantēja sīkos embrijus iznēsāšanai govīs. Govis bija nostādītas rindā un pacietīgi gaidīja. Tas baroja pa caurulītēm, un to ķermeņus vingrināja milzīgas metāla rokas, kuras aptvēra govju kājas un locīja tās, it kā viņas ietu pa bezgalīgu lauku. Šad un tad kāds no dzīvniekiem pakustināja žokļus, mēģinot košļāt gremokli.
Vai tās sapņoja par pienenēm? Eduardo netika gudrs. Vai tās juta iedomu vēju pieliecam garo zāli tām pie kājām? To smadzenes pildīja kluss prieks no implantiem galvaskausā. Vai tās apjauta klēpjos augošos bērnus?
Iespējams, govis nevarēja ciest to, ko ar viņām darīja, jo viņas atgrūda embrijus. Cits pēc cita mazuļi, tobrīd ne lielāki par grunduļiem, nomira.
Līdz bija palicis tikai viens.
Tonakt Eduardo slikti gulēja. Pa brīdim viņš miegā iekliedzās, tādēļ Anna jautāja, kas noticis. Viņš neizstāstīja. Eduardo nevarēja pateikt, ka zaudēs darbu un tiks nosūtīts uz Fermām, ja šis pēdējais embrijs nomirs. Bet Annu, bērnus un viņa tēvu izdzīs laukā klīst pa karstajiem, putekļainajiem ceļiem.
Bet šis embrijs auga, līdz nešaubīgi kļuva par būtni ar rokām un kājām un glītu, sapņainu seju. Eduardo to vēroja ar skeneriem. - Tavās rokās ir mana dzīvība, - viņš sacīja bērnam. It kā varēdams dzirdēt, bērns savilka savu sīko ķermeni, līdz tas pagriezās pret vīrieti. Un Eduardo juta neracionālu mīlestības uzplūdu.
Kad pienāca tā diena, Eduardo saņēma jaundzimušo savās rokās, it kā tas būtu viņa paša bērns. Acis aizmiglo- jās, kad viņš guldīja to gultiņā un pasniedzās pēc šļirces, kas notrulinātu tā gara spējas.
- Neaiztiec, - ierunājās Liza, satverdama viņa roku. - Tas ir vēl viens Mateo Alakrans. Viņus vienmēr atstāj neskartus.
Vai es tev izdarīju labu? Eduardo domāja, vērodams, kā bērns pagriež galvu pret rosīgajām auklēm iestērķelēta- jos, baltajos tērpos. Vai tu man par to pateiksies?
Mazais namiņš magoņu laukos
Mets stāvēja durvīm priekšā un, izpletis rokas, neļāva Čēlijai doties projām. Mazā, pieblīvētā dzīvojamā istaba agrā rīta gaismā joprojām atmirdzēja zilganos toņos. Saule vēl nebija pacēlusies virs kalniem, kas iezīmēja tālo apvārsni.
- Kas tas ir? - sieviete rājās. - Tu jau esi liels zēns - gandrīz seši gadi. Tu zini, ka man jāstrādā. - Viņa pacēla puisēnu, lai aizvāktu no ceļa.
- Ņem mani līdzi, - Mets lūdzās, satverdams viņas blūzi un murcīdams to rokās.
- Rimsties. - Čēlija maigi atlocīja puisēna pirkstus, atsvabinot audeklu. - Tu nevari nākt, mi vida. Tev jāpaliek te un jāslēpjas migā kā rātnai, mazai pelītei. Tur laukā ir vanagi, kas ēd mazas pelītes.