Pēc tam kad saule pacēlās virs tuksneša apvāršņa un gaisma apspīdēja mazos paugurus un krūmus visapkārt, Mets saritinājās akmens aizsegā un raudāja. Viņš nekādi nevarēja izdomāt, ko lai dara. Čačo bija tur, bet viņš to nevarēja atrast. Pat tad, ja viņš to atrastu, Mets nevarēja pie tā nokļūt. Un tuksnesī nebija nevienas rūpnīcas, kas ražotu kārtīgas virves.
Mets raudāja līdz spēku izsīkumam, un tas neprasīja ilgu laiku, jo viņš jau bija noguris. Saule mazliet iesildīja gaisu, bet joprojām pūta vējš.
Ko viņš varēja darīt? Kurp viņš varēja iet? Viņš nevarēja te palikt, līdz atgrieztos Horhe, lai visu pārbaudītu. Bet viņš arī nevarēja pamest Čačo. Zēns aizkliboja atpakaļ līdz bedrei un apsēdās uz malas. Viņš runāja un runāja, reizēm cenzdamies pārliecināt Čačo, lai virzās uz viņa balss pusi, reizēm tikai klāstīdams par savu bērnību.
Viņš stāstīja par Patronu un viņa fantastiskajām dzimšanas dienas svinībām. Viņš stāstīja par Mariju un Pūkaini. Viņš runāja, līdz rīkle bija jēla, bet viņš neapklusa, jo juta, ka šī ir vienīgā virve, ko viņš var pasviest Čačo. Ja Čačo viņu izdzirdēs, tad nejutīsies pilnīgi vientuļš un varbūt mēģinās palikt dzīvs.
Saule pacēlās tik augstu, ka iespīdēja bedrē. Ne pārāk dziļi Mets ieraudzīja brūnu plankumu. Tā bija uniforma, ko rūpnīcā valkāja visi zēni. - Es tevi varu redzēt, Čačo, - teica Mets. - Tu neesi tālu no malas. Tev izdosies, ja tu mēģināsi.
Tālumā viņš dzirdēja žvadzošu, mehānisku troksni. Tie nebija Horhes rati, bet varbūt Uzraugi bija aizņēmušies kaut ko jaudīgāku. Mets piesedza acis. Viņš gribēja paslēpties, bet šausmās pamanīja, ka visapkārt dubļos atstājis pēdas. Viņš tās nepagūs izdzēst, iekams kāds ierastos.
Viņš bezcerīgi gaidīja, kad Uzraugs viņu atradīs, bet sev par pārsteigumu ieraudzīja Tontona garneļu savācēju, kas drebēdams un čīkstēdams tuvojās pa tuksnesi. Fidelito sēdēja uz motora vāka. Tiklīdz viņš ieraudzīja Metu, tā nolēca zemē un sāka skriet.
- Met! Met! - kliedza mazais zēns. - Tu tiki laukā! Kur ir Čačo? - Viņš metās Metam virsū un gandrīz to apgāza. - Es esmu tik laimīgs! Tu esi dzīvs! Es tā uztraucos! - Mets turēja mazo, lai neļautu viņam pārkrist pāri bedres malai.
Garneļu savācējs ar rāvienu apstājās. - Es, ē, es domāju, ka tev varētu būt vajadzīga palīdzība, - teica Tontons.
Mets sāka smieties. Tikai tie nebija smiekli, drīzāk histērija. - Vajadzīga palīdzība? - viņš sēca. - Laikam tā varētu teikt.
- Ko es pateicu? - nesaprata Tontons, izskatīdamies apjucis.
Mets sāka trīcēt. Viņa smiekli pārvērtās brāzmainās raudās. - Nedari tā! - vaimanāja Fidelito.
- Tas ir Čačo dēļ, - šņukstēja Mets. - Viņš ir starp kauliem. Viņš nerunā. Es domāju, ka viņš ir miris.
- Kur? - jautāja Tontons. Mets norādīja uz brūno uniformu, visu laiku stingri satvēris Fidelito aiz elkoņa. Viņš baidījās, ka mazais zēns varētu iekrist bedrē.
Tontons piebrauca savācēju pie malas. Viņš pasniedzās starp kauliem ar mehānisko roku, kuru izmantoja, lai apgrieztu otrādi garneļu cisternas, iegāžot to saturu savācēja tvertnē. Sviras galā bija liela spīle. Lēnām, metodiski Tontons aizvāca virsējo kārtu, līdz viņi varēja redzēt Čačo seju. Zēna acis bija aizvērtas. Tontons pārcēla vēl kaulus, līdz parādījās Čačo krūtis. Audums bija saplēsts, un viņa uniforma - notraipīta ar asinīm, bet viņš elpoja.
- Tas izdotos labāk, ja viņš varētu, ē, palīdzēt, - prātoja Tontons. Viņš manevrēja ar mašīnu tik maigi kā ķirurgs, veicot operāciju.
- Vai es nevarētu uzkāpt uz spīles un apsiet viņam apkārt virvi? - Mets bija pārtraucis raudāt, bet šķiet, ka nevarēja apturēt trīcēšanu.
- Hmm, - norūca Tontons. - No tevis būtu, ē, tāda pati palīdzība kā no piedzēruša klijāna, kas mēģina, ē, aiznest beigtu govi. - Viņš turpināja strādāt tik lēni un piesardzīgi, ka Mets gribēja kliegt. Tomēr tā bija pareizi. Jebkura kļūdaina kustība varētu likt kauliem noslīdēt atpakaļ, apklājot Čačo.
Beidzot Tontons ar garneļu savācēja žokļiem aptvēra Čačo ķermeni. Žokļi bija pietiekami spēcīgi, lai sasmalcinātu akmeni, bet Tontons pacēla zēnu tik maigi, it kā tā būtu jēla ola. Viņš padeva mašīnu atpakaļ. Ceļammehā- nisms pagriezās apkārt, līdz vairs nebija virs bedres, un noguldīja Čačo zemē. Tontons pacēla celtni uz augšu, salokot to pārvadāšanas stāvoklī, pāri garneļu savācēja jumtam. Kā vienmēr, viņš negribēja atstāt šo darbu pusdarītu.
Mets nometās ceļos blakus Čačo un sataustīja viņa pulsu. Tas bija lēns, bet spēcīgs. Fidelito paplikšķināja viņam pa seju. - Kāpēc viņš nemostas?
- Viņš ir, ē, šokā, - atbildēja Tontons, nokāpjot no mašīnas. - Esmu to redzējis agrāk. Cilvēki neiztur tik daudz baiļu, un tad viņi iekrīt tādā kā, ē, miegā. Pacel viņu uz augšu. Jādabū viņam iekšā šķidrums.
Mets uzstutēja Čačo, un Tontons no plastmasas pudeles pilināja zēnam mutē sarkanu šķidrumu. - Tas ir gāzēts zemeņu dzēriens, - skaidroja Tontons. - Uzraugi to dzer visu laiku. Tam iekšā ir elektrolīti. Labs dehidrēšanas gadījumā.
Mets bija pārsteigts par Tontona zināšanām medicīnā. Bet, protams, viņš uzkrāja visu, ko dzirdēja. Droši vien Luna izolatorā runājis par dehidratāciju.
Čačo noklepojās, nolaizīja lūpas un norija šķidrumu. Viņa acis atsprāga vaļā. Viņš sagrāba pudeli un sāka dzert lieliem malkiem, cik vien jaudāja. - Lēnāk! - aizrādīja Tontons, paraudams pudeli nost. - Ja dzersi pārāk ātri, tu, ē, izvemsies.
- Vēl! Vēl! - ķērca Čačo, bet Tontons piespieda viņu dzert maziem malciņiem. Čačo izgrūda pāris sliktu vārdu, bet vecākais zēns tos laida gar ausīm. Viņš turpināja skopi dzirdīt Čačo ar zemeņu dzērienu, līdz bija apmierināts, ka tas izdzēris pietiekami daudz.
Viņš izņēma vēl vienu pudeli un iedeva to Metam. Paradīze nevar būt labāka par šo, domāja Mets, skalodams saldo, vēso šķidrumu pa muti. Gāzētajam zemeņu dzērienam vajadzēja būt tieši blakus Patrona moro krabjiem, kas ar lidmašīnu atvesti no Jukatanas.
- Mums vajadzētu sākt kustēties, - teica Tontons, iedarbinādams garneļu savācēju.
Meta eiforija ar blīkšķi sabruka. - Doties atpakaļ? Horhe grib mūs nogalināt. Es dzirdēju viņu tā sakām.
- Neārdies, - mierināja Tontons. - Mēs dosimies uz Sanluisu meklēt manu abuelita.
- Tā bija mana doma, - atgādināja Fidelito.
- Tā bija mana doma, - stingri pārlaboja Tontons. Mets ar roku aizspieda Fidelito muti, lai apklusinātu viņu. Kamēr vien Tontons nenovirzījās no ieceres, nebija nekādas nozīmes, kurš par to iedomājies.
- Es nezinu, cik tālu varēšu aiziet, - nomurmināja Čačo. Viņš izskatījās apdullis.
- Tāpēc es atvedu šo, ē, garneļu savācēju, - paskaidroja Tontons. - Tu un Mets varat braukt tvertnē. Fidelito var, ē, sēdēt priekšā ar mani.
Kas attiecās uz Tontonu, apspriešana ar to beidzās. Mets nestrīdējās pretī. Ar lēnu apdomu Tontons bija nolēmis bēgt. Un, ja viņš gribēja bēgt ar ātrumu piecas jūdzes stundā, Mets ne ar kādiem vārdiem viņu no tā neatrunātu. Zēns lauzīja galvu, kā viņš cerēja izvairīties no Uzraugiem.
Mets palīdzēja Čačo nokāpt pa metāla kāpnēm tvertnē. Kaut gan vecais ūdens bija izskalots, iekšā smirdēja pēc puvušām garnelēm. Metam šķita, ka izvemsies, vienīgi viņam nebija, ko vemt. Vismaz ceļā negribēsies ēst.