Ne šādu, Mets nodomāja. Alakranus apglabāja marmora mauzolejā netālu no slimnīcas. Tas bija tik liels kā māja un rotāts ar tik daudz eņģeļiem, ka šķita, tiem tur ir sanāksme. Pa ieejas durvīm abās pusēs varēja redzēt kaut ko līdzīgu kumodēm ar atvilktnēm. Mirušā Alakrana vārds bija rakstīts uz katras garās atvilktnes. Mets domāja, ka tās var izvilkt kā atvilktnes viņa istabā, kur Čēlija lika viņa kreklus un zeķes.
īdžiti, protams, tika apglabāti masu kapos tuksnesī. Tems Lins teica, ka to atdusas vietas nebija iespējams atšķirt no izgāztuves.
- Tas izskatās pēc… viesībām, - Mets stomījās.
- Tā arī ir, - iesaucās Fidelito, pēkšņi parādīdamies no sieviešu grupiņas, kuras izkravāja piknika grozus. - Mums ir paveicies! No visām dienām, kad būtu varējuši atnākt, mēs izvēlējāmies El Dia de los Muertos, Mirušo dienu. Tie ir mani mīļākie svētki visa gada laikā! - Viņš čāpstinot ēda sviestmaizi.
Mets to nesaprata. Čēlija svinēja visus svētkus kalendārā, bet nekad nebija pieminējusi šos. Ziemassvētkos viņa nolika kurpes, kur Gudrie no Austrumiem varēja atstāt dāvanas. Viņa krāsoja olas uz Lieldienām. Viņa pasniedza ceptu tītaru Pateicības dienā un sirdsveida kūciņas Svētā Valentīna dienā. Viņai bija īpašas ceremonijas Svētajam Matejam, Meta aizbildnim, un pašas Svētajai Cecīlijai. Un tad, protams, bija Patrona dzimšanas dienas svinības. Bet nekad, nekad, nekad neviens nebija pat sapņojis rīkot viesības Nāvei!
Tomēr šeit uz visiem kapiem Mets redzēja skeletu statujas spēlējam ģitāras vai dejojam, vai braukājam mazās mašīnās uz gaisa spilveniem. Skeletu mātes veda skeletu bērnus pastaigāties. Skeletu līgavas precēja skeletu līgavaiņus. Skeletu suņi ostīja laternu stabus, un skeletu zirgi auļoja ar Nāvi mugurā.
Un tagad Mets sajuta kādu smaržu. Upes briesmīgo smirdoņu aizturēja siena, bet gaiss bija pilns ar kādu citu smaržu, kas no trauksmes lika katram nervam Meta ķermenī saspringt. Tā smaržoja Felisija! Bija tāda sajūta, it kā viņas gars rēgotos priekšā, elpojot Metam sejā smagos viskija tvaikus. Pēkšņi apreibis, viņš apsēdās zemē.
- Vai tev ir slikti? - jautāja Fidelito.
- Guapo, sameklē vēl vienu inhalatoru manā somā, - teica Konsuela.
- Nē… nē… man nekas nekait, - atgaiņājās Mets. - Šī smarža man kaut ko atgādināja.
- Tas ir tikai kopāla vīraks, ko mēs dedzinām par godu mirušajiem, - Konsuela paskaidroja. - Varbūt tas atgādina tev tavu mamd vai papa, bet tu nedrīksti būt nelaimīgs. Šī ir nakts, kad mēs tos uzņemam atpakaļ, ļaujot tiem paskatīties, kā mums klājas, un piedāvājot to iemīļotos ēdienus.
- Vai viņi… ēd? - Mets paskatījās uz tamales, bļodiņām ar chili un maizes kukuļiem, ko rotāja sārts cukurs.
- Ne kā mēs, mīļais. Tiem patīk paostīt ēdamo, - pasmaidīja Konsuela. - Tāpēc mēs pasniedzam tik daudzus ēdienus, kas labi smaržo.
- Mi abuelita teica, ka tie atgriežoties kā dūjas vai peles. Viņa teica, ka es nedrīkstot nevienu dzīt projām, ja tās grib ēst, - stāstīja Fidelito.
- Ari tā ir taisnība, - piekrita Konsuela, ar vienu roku apskaudama mazo zēnu.
Mets domāja par Alakraniem viņu marmora mauzolejā. Varbūt Patrons tur bija - augšējā atvilktnē, protams. Tad Mets atminējās, Čēlija bija teikusi, ka Patrons vēlējās tikt apglabāts pazemes noliktavā kopā ar visām savām dzimšanas dienu dāvanām. Vai kāds viņam šovakar izlika ēdamo? Vai Čēlija pagatavoja tamales un bļodiņas ar menudo? Bet Čēlija slēpās staļļos. Un Alakrana kungs neizlika laukā nevienu pašu chili pupiņu, jo ienīda Patronu.
Mets, mirkšķinot acis, tika vaļā no asarām. - Kā gan var godināt nāvi?
- Tāpēc ka tā ir daļa no mums, - klusi paskaidroja Konsuela.
- Mi abuelita teica, ka es nedrīkstot baidīties no skeletiem, jo iekšpusē es nēsājot pats savējo, - tērgāja Fidelito. - Viņa lika man aptaustīt savas ribas un sadraudzēties ar tām.
- Tava vecmāmiņa bija ļoti gudra, - atzina Konsuela.
- Es tagad dodos uz pilsētu uz svētkiem, - paziņoja Guapo, kas bija uzlicis galvā glītu, melnu sombrero un pār plecu uzmetis ģitāru. - Vai jūs, bērni, gribat, lai es jūs kaut kur aizvedu?
Konsuela iesmējās. - Tu, vecais blēdi! Tu tikai gribi dzīties pakaļ sievietēm.
- Man nevienai nav jādzenas pakaļ, - vecais vīrs augstprātīgi atbildēja.
- Atgriezies mājās vienā gabalā, Guapito. Es uztraucos par tevi. - Viņa noskūpstīja to un iztaisnoja sombrero viņam galvā.
- Kā ir, bērni? Vai man aizvest jūs apraudzīt Čačo? Viņš ir slimnīcā pie Svētās Klāras klostera.
- Tieši turp mēs gājām! - Fidelito iesaucās.
- Kā ir ar Uzraugiem? - Mets apjautājās.
- Viņi neiziet ielās, kad notiek svinības. Par daudz jautrības, - Konsuela atbildēja. - Bet katram gadījumam… - Viņa pameklēja savā lielajā somā un izvilka divas maskas. - Es tās taupīju saviem mazbērniem, bet viņiem dabūšu kaut ko citu. - Viņa uzlika masku Fidelito uz sejas.
Mets juta savādu saspringumu krūtīs, kad ieraudzīja galvaskausu skatāmies uz viņu no Fidelito kārnā auguma. - Uzliec savējo, - mudināja mazais zēns. Mets nevarēja pakustēties. Viņš nespēja atraut acis no Fidelito sejas.
- Man ir pašam sava, - iestarpināja Guapo, uzlikdams masku.
- Tā ir pārvērtība uz labo pusi, tici man, - ķircināja Konsuela. Guapo ar lēcienu pagriezās, melnais sombrero sašūpojās pār viņa galvaskausa seju. Mets saprata, ka viņu mēģina uzjautrināt, bet zēns juta vienīgi šausmas.
- Klausies, mi vida, - ierunājās Konsuela. Mets sarāvās, izdzirdējis savu veco uzrunu. - Es nezinu, kas slikts tev notika, bet tas ir drošības jautājums tagad valkāt masku. Uzraugi liks tevi mierā, ja būsi kostīmā.
Mets saprata viņas padoma gudrību. Ļoti negribīgi viņš uzvilka masku pāri galvai. Tā derēja viņam kā otra āda ar caurumiem acīm, degunam un mutei. Bija sajūta, ka viņš būtu aprakts dzīvs, zēns cīnījās ar paniku. Viņš dziļi ievilka elpu un piespieda šausmām pazust.
- Muchas gracias, - viņš pateicās.
- De nada, - atbildēja Konsuela.
36
Pils kalna galā
Sekojot Guapo, Mets ievēroja, ka visas kapu kopiņas bija nobārstītas ar zeltainām puķēm. Kad tie sasniedza ceļu, viņš redzēja to spožo ziedlapiņu taku vedam no kapsētas.
- Kas tas ir? - viņš čukstus jautāja Fidelito.
- Cempasūchil puķes. Lai mirušie varētu atrast ceļu atpakaļ uz mājām.
Mets nevilšus juta vēsumu, kad viņi iemina maigās ziedlapiņas putekļos.
Vecajam vīram bija mazs personiskais auto uz gaisa spilveniem, un pagāja kāds laiciņš, iekams viņš to piedabūja pacelties gaisā. Pat tad tas turējās tikai dažas pēdas virs zemes. - Lēts pretgravis, - nomurmināja Guapo, rosīdamies gar ciparnīcām un pogām. - Es to dabūju ar atlaidi. Es nešaubos, ka tas ir jaukts ar elektroniem.
Auto atstāja kapsētu aiz muguras un tuvojās pirmajām mājām. Visām pie durvīm bija puķu takas. Mets ievēroja, cik skaistas bija mājas. Tās nemaz neizskatījās
pēc būdām, kādas bija redzētas televīzijā. Tās bija gatavotas no spīdīga materiāla, veidojot fantastiskas formas. Dažas mājas bija kā mazas pilis, bet citas izskatījās kā kuģi vai kosmosa stacijas, un vēl citas auga kā koki ar dīvainiem balkoniem un jumta dārziem.
Kad Guapo mašīna brauca garām, māju priekšā tika iedarbinātas hologrāfiskās ainas. Uz raķetēm gaisā lidinājās skeleti. Pāri mauriņam aizsoļoja skeletu kāzas ar visu priesteri un puķu meitenēm. Fidelito izliecās pa logu un mēģināja tiem pieskarties.