Aija Zuja
Imants Aleksandrs Ozerskis
Slepenais spēks
1. DAĻA
1. nodaļa
Marks izstaipīja notirpušās rokas un kājas. Nekā patīkama tur nebija: visu nakti snaust krēslā, turklāt spilvena lomu atvēlēt somai. Blakus šņākuļoja Agris; viss liecināja, ka draugs ir ieslīdzis dziļā miegā. Te nu bija! Kurš tad solīja, ka uzmodinās viņu, tiklīdz pašam uznāks snaudiens? Marks pameta acis uz elektronisko sienas pulksteni tikai pieci no rīta. Cik ilgi vēl nāksies šeit nīkt?
Pārvietojis somu, Marks apņēmās vairs neiemigt. Caur pievērtiem plakstiņiem viņš pētīja tālāk sēdošos. Tūristi. Tīrais posts! Citi brauc izklaidēties, bet viņš nevar nokļūt Stokholmā, lai uzsāktu darbu. Vai korporācijas īpašnieks viņam neteiks ardievas un nenorādīs uz durvīm tādēļ vien, ka vajadzēja ierasties daudz agrāk? Protams, bija rezerves variants: iespēja pievienoties Agrim celtniecībā. Droši vien nāksies kādu laiku tur pavergot, Marks prātoja. Vairākas reizes dienā viņš vai Agris pie kases apjautājās par biļetēm. Ja nu pēkšņi kāds ceļotājs pārdomājis doties uz Stokholmu? Un trešajā dienā Agrim paveicās, un viņš dabūja biļeti sēdvietai uz klāja. Kā Marks viņu apskauda! Viņam bija apnicis nīkt Tallinā. Kur gan bija prāts klausīt Agri un traukties līdzi uz
Igauniju? Biļeti varēja iegādāties Rīgā. Jā, gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr…
Lai visu laiku nenīktu ostā, viņi pastaigājās pa pilsētu, aplūkoja senatnīgās ēkas. Tās patiešām bija skaistas; acis priecēja daudzie koki, puķes, tepat viļņoja Baltijas jūra. Ar katru mirkli Markam Tallina iepatikās aizvien vairāk un vairāk.
Domājot par nākotnes izredzēm, par darbu un Stokholmu, Marks nemanot ieslīga miegā. No snaudas viņu uztrūcināja piesitiens pa plecu. Acumirklī iztaisnojies, viņš uzmeta skatienu somai tā atradās tepat.
- Labrīt! teica svešinieks lauzītā krievu valodā. Jūs tik saldi krācāt, ka nolēmu jūs uzmodināt. Tā varat palikt bez savām mantām.
- Paldies, Marks nomurmināja.
Blakus Agra krēslam sēdēja nepazīstams briļļains puisis, ģērbies ādas jakā, ar mobilo telefonu rokās. Uz grīdas atradās abas Agra somas, taču draugu nekur nemanīja.
- Vai ceļojat uz Helsinkiem? nepazīstamais painteresējās.
- Nē, Marks pakratīja galvu. Uz Stokholmu.
Satraukti skatīdamies uz visām pusēm, Marks minēja,
kur gan atrodas Agris. Kas par muļķīgu rīcību! Tā patiešām kāds var pa kluso aizstiept somas…
-Tagad daudzi brauc izklaidēties, sacīja puisis. Zviedrija ir populāra.
-Jā, Marks skumīgi novilka. Dažs brauc izklaidēties, bet cits strādāt… Vienīgā bēda visas biļetes izpirktas.
- Hm.„ Jums ir vajadzīga biļete?
- Protams! Vai jums ir lieka biļete? Marks acumirklī atdzīvojās.
- Mani sauc Andrejs. Puisis pastiepa Markam roku, taču neatbildēja uz jautājumu.
-Marks, Marks nedroši paspieda Andreja miklo plaukstu. Šis svešinieka žests viņu nedaudz apmulsināja.
- Stokholmā man dzīvo attāls radinieks. Ļoti gudrs cilvēks, taču… Godīgi sakot, es viņu līdz galam nesaprotu. Peteram ir trīs augstākās izglītības, taču, līdzko aizstāvēta disertācija, tūlīt uzsāk studijas citā nozarē…
- Mūžīgais students, Marks, neiedziļinājies Andreja teiktajā, izmeta.
Marku interesēja, vai Andrejs par biļeti ieminējās tikai sarunas pēc vai tomēr viņam tā ir lieka.
- Kā tad! Mūžīgais students, Andrejs piekrita. Iepīkstējās mobilais telefons. Izlasījis saņemto īsziņu, Andrejs turpināja sarunu. Precīzi sacīts. Vispirms viņš studēja medicīnu būšot ķirurgs. Pēc tam pievērsās filozofijai un filoloģijai un tagad nonācis līdz eksaktajām zinātnēm… Jau raksta diplomdarbu.
- Kam vajadzīgs tik daudz diplomu? Marks pabrīnījās.
- Es jau teicu, ka mans radinieks ir dīvains cilvēks; protams, gudrs. Andrejs paraustīja plecus. Nesen izskraidīju bukinistu veikalus, izstaigāju krāmu tirgu un tikai tad, kad avīzē ieliku sludinājumu, sameklēju prasītās grāmatas. Peters man bija lūdzis dabūt, kaut vai no zemes izrakt, Feinmaņa lekcijas fizikā. Turklāt veco izdevumu, jo jaunajos kaut kas esot noīsināts.
-Jā, tā gadās.
- Esmu stipri aizņemts cilvēks, Andrejs runājot spaidīja telefona podziņas. Un uz Stokholmu pats diemžēl aizbraukt nevaru. Vai sūtīt ar pasta starpniecību? Nē! Kur ir garantija, ka grāmatas nenoklīst? Tāpēc izdomāju, ka varbūt atrastos kāds godīgs cilvēks, kurš ceļā uz Stokholmu grāmatas paķertu līdzi. Varbūt izpalīdzēsiet, Mark?
-Labprāt, tikai man nav biļetes, Marks domīgi noteica. Perspektīva klejot pa nepazīstamo Stokholmu un meklēt dīvaino gudrīti viņu neiepriecināja. Kas viņam daļas gar citu problēmām? Nezinu, kad dabūšu biļeti. Sola pēc mēneša, bet man vajag tagad. Stokholmā mani gaida darbs, taču jūtu, ka laikam palikšu bešā.
- Man ir biļete. Biju domājis pats braukt uz Stokholmu, bet bizness ir tik neprognozējams, ka labu laiku no Tallinas netikšu laukā, Andrejs jakas kabatā sameklēja biļeti un parādīja to Markam. Redziet, šodienas datums…
-Jā. Markam iedegās acis. Tā būtu necerēta veiksme, ja viņš dabūtu biļeti. Pārdosiet man to?
- Ar norunu, ka paķersiet līdzi grāmatas, Andrejs atsvieda un nepacietīgi sagrozījās krēslā. Biļeti viņš noslēpa kabatā.
- Esmu ar mieru! Marks, daudz nedomādams, iesaucās.
- Tad iesim pie kases un nokārtosim šo lietu. Starp citu, kajīte pasūtīta biznesa klasē. Derēs?
To izdzirdējis, Marks pakratīja galvu. Tik dārgu biļeti viņš nevarēja atļauties.
- Es jums vēl klāt piemaksāšu, tikai aizgādājiet tās sasodītās grāmatas uz Stokholmu. Arī Peters nepaliks parādā. Andrejs plati pasmaidīja.
- Vai tiešām? Marks neticīgi pārjautāja.
Izredzes ceļot uz Stokholmu biznesa klases kajītē šķita
kaut kas nereāls. Vai viņš var ticēt tādai pēkšņai veiksmei? Varbūt viņš sapņo? Marks sev ieknieba plaukstā; nē, viņš negulēja.
- Sarunāts? Andreja balss Marku atgrieza realitātē.
Marks piekrītoši pamāja. Neticēdams tam, ka tūlīt rokās būs kārotā biļete, Marks kā nemaņā sekoja Andrejam, aizmirsis par Agra somām.
- Kur tu biji? Agris nikni uzsauca, kad viņš un Andrejs nāca atpakaļ. Somas atstāji bez uzraudzības.
- Es, vecīt, dabūju biļeti! Marks paziņoja un laida gar ausīm Agra dusmas. Un kur tu staigāji?
-Sagādāju brokastis, Agris pasniedza Markam baltu plastmasas glāzi, kurā kūpēja karsta kafija, un no celofāna maisiņa izņēma pīrādziņus.
- Labu apetīti! Andrejs pieklājīgi sacīja un apsēdās blakus Markam.
- Paldies! Marks attrauca. Iestrēbis kafiju un pāris kumosos notiesājis pīrādziņu pēc pīrādziņa, viņš pieklusināja balsi: Man piesējās kāds tips. Lūdza paņemt līdzi grāmatas uz Stokholmu, tās jāaizved kādam tur Peteram. Par to viņš man atdeva savu biļeti. Pat iedomāties nevari: ceļot pašā labākajā kajītē, Marks palielījās.
- Vai viņš? Agris pašķielēja uz Andreja pusi.
Marks pasteidzās Agri iepazīstināt ar Andreju.
- Andrej! Lieliski, ka uzticaties Markam, bet… Kur ir garantija, ka viņš nepazaudēs grāmatas vai neaizmirsīs atdot Peteram? Agris sacīja, noklausījies stāstu par Peteru. Lūk, somas viņš atstāja bez uzraudzības.
Marks vieglītēm iebelza Agrim ar kroseni. Kaut ko tādu viņš nebija gaidījis no drauga. Vai tiešām Agrim skauž?