- Nu, ļoti vienkārši, divu Spēlētāju vienlaicīgā ietekmē - "ķirurgu" un To, Kas Seko, kuri līdzsvaroja viens otru. Ja būtu uzvarējuši ķirurgi, visa komanda būtu vienkārši pārstājusi eksistēt. Un, ja uzvarētu Tie, Kas Seko, grupa tiktu aizvesta kaut kur ļoti “augstu”, koka “vainagā”, no kurienes viņi nekad ne varētu atgriezties mājās.
- Tas viss man apskaidrojas lēnām, bet es, šķiet, sapratu, - Pāvels nomurmināja, joprojām meklēdams pazīstamas sejas, kas pēc kārtas parādījās no lifta kabīnes; Stas, sadalījies desmitos savu eksemplāru, veiksmīgi tika galā ar grupu regulēšanu un izvietošanu. - Pat Valetova slepkavība Rosinsu zemē ko izdarīja volhvs Rods ir abu Spēlētāju spēles gājienu rezultāts. Mūsu komanda ir nosvērta un tāpēc viņiem visdaudzsološākā. Viņi jebkādā veidā mēģināja mūs pārvilkt savā pusē ...
- Jūsu līmeņa robežās, - Romašins pacēla pirkstu. - Un tikai sajutuši neveiksmes draudus, Spēlētāji sāka paaugstināt trieciena līmeni, veidojot arvien spēcīgākus pretestības laukus.
- Es nepiekrītu, - Zlatkovs papurināja galvu. - Tas ir, jums ir taisnība, Ignat, bet es domāju Spēlētājus. Ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka "ķirurgi" un Tie, Kas Seko nav spēlētāji, bet vienkārši lielākas figūras nekā cilvēki-bandinieki. Un tad man radās vēl viena ideja ... - Zlatkovs pakošļāja lūpas, ienirstot pārdomās. - Saskaņā ar entropijas taupīšanas principu pārejoši atkarīgos piesārņojumos ...
- Vienkāršāk, Atanas, - Romašins iesmējās. - Reizēm man šķiet, ka jūs uz Zemes esat piedzimis nejauši, tas nav jūsu līmenis.
- Vienkāršāk es diez vai ... - Uz mirkli Zlatkovs šķita iekvēlojamies no iekšpuses, un Pāvels pēkšņi sajuta, ka zem kājām atveras it kā bezdibenis. Sajūta nekavējoties pārtrūka, zinātnieks kļuva tāds, kāds viņš bija - pusmiegains, nevērīgs, izklaidīgs cilvēks, bet iespaids par bezdibeni palika.
- Kopumā man radās doma aprēķināt transgressa parametrus, - turpināja zinātnieks. - Intuīcija man saka, ka to radījis kāds, kurš ir daudz augstāks par visiem pašreizējās drāmas pašreizējiem varoņiem.
- Kas?
Zlatkovs paskatījās uz Romašinu, un viņa lūpām pēkšņi pavīdēja kautrīgs smaids, kas bija pilnīgi nepiemērots šim cilvēkam.
- Īstais Spēlētājs! Viņš teica sazvērnieciskā čukstā. - Vai saprotat? Vienīgais! Atrisinot Stumbra problēmu, es saskāros ar divām citām problēmām, un tagad es ar tām strādāju dienu un nakti, tās man ir tik interesantas. Rezultātā es sapratu, ka tiešām vajadzētu būt tikai vienam Spēlētājam. Un, tā kā viņam nepatīk zaudēt, viņš arī nevar uzvarēt. Vai saprotat? Viņš spēlē ... - Zlatkovs paklusēja, - Pats ar Sevi ...
- Vai jūs domājat, ka Spēlē neviens nekad neuzvarēs? Kādus centienus arī nepieliktu? Ne "ķirurgi", ne viņu konkurenti ...
Zlatkovs pamāja.
Romašins un Pāvels saskatījās un klusēja. Jautājums, kas Ždanovam bija uz mēles, bija nepanesams, un viņš tomēr to uzdeva:
- Bet ar kādām neatrisināmām problēmām saskārāties, Atanas? Atvainojiet, ka iejaucos privātuma sfērā ...
- Zinātkāre nav netikums. Problēmas patiešam ir tā vērtas, lai tām varētu ziedot savu dzīvi, es varu jums apliecināt. Principā tās ir mūžīgas neiespējamo stāvokļu fizikas problēmas. Pirmā ir mūsu pastāvēšanas mērķa problēma. Otrā ir Spēlētāja parādīšanās problēma. Vai arī Radītāja, ja vēlaties.
Romašins domīgi, un Pāvels ar trīsām ķermenī paskatījās uz zinātnieku un nezināja, ko atbildēt.
Bet viesi turpināja ierasties, soļu dipoņas šalcošās skaņas, tūkstošu cilvēku balsu troksnis saplūda vienmērīgā dunoņā, piepildīja zāli, visas telpas visapkārt, un šķita, ka Stumbrs drīz neizturēs spiedienu un sabruks, aprokot visus zem sevis.
7. nodaļa
Tas bija patiesi grandiozs sirreāls skats.
Cilvēki, kas izskatījās līdzīgi kā divi ūdens pilieni, iznāca no Stumbra ēkas, izvietojās kolonnās un pievienojās vispārējai armijai, kas tuvojās Kontrstumbra sienām. Neviens nekad nebija redzējis šādu gājienu, lai gan, iespējams, Laiku Koka vēsturē pulcējās vēl milzīgāki karapūļi. Tomēr šī armija, kurā bija ne mazāk kā trīs simti tūkstoši cilvēku, bija iespaidīga, un pats galvenais, ka to veidoja vienas un tās pašas personas vienības: Ždanovu pulks, Beliju brigāde, Kostrova bataljons, sieviešu "bataljoni" un "rotas" - Taisiju Kalašņikovu, Veroniku Tkačenko, citu sieviešu, acīmredzot, kāda draudzeņu, kas kļuva par desantniekiem.
Romašins uz šo armiju no Stumbra trīsdesmit otrā stāva augstumiem noraudzījās ar filozofisku mieru, Zlatkovs - melanholiski, sakrustodams rokas uz krūtīm, Ždanovs Pāvels-pirmais, pirmais arī visu Ždanovu hierarhijā, no kuriem viss stāsts sākās, jutās nevietā. Palīdzēja tikai Jasenas klātbūtne, kas, ātri pieradusi pie notiekošā, ar ziņkāri, bet bez bailēm pārlūkoja armiju, visneparastāko no visām, kādas pastāvējušas.
- Bars, - kāds domīgi no aizmugures teica. - Tas neizskatās pēc bara.
Pāvels atskatījās. Visa viņa komanda stāvēja uzmanībā aiz viņa un gaidīja pavēli. Igors Vasiļjevičs Ivašura, Veronika, Ivans Kostrovs ar Taju, Fjodors Polujanovs, Griša Belijs. Vienīgi Pāvela-otrā nebija ar viņiem, viņš komandēja Ždanovu "pulku", kas tuvojās drūmajai melni violetajai divgalvainajai Kontrstumbra pilij ...
Protams, šajā slēptuves pasaulē pie lifta kabīnes viņus gaidīja slazds.
Bet, pirmkārt, Stass no trokšņu un video efektiem novērsa slēpnī sēdošo uzmanību, un, otrkārt, desantnieki pa priekšu aizsūtīja savus kiberus, kuri reaģēja uz situācijas izmaiņām ātrāk nekā cilvēki. Kiberi, protams, tika iznīcināti, bet paguva nodarīt slazdu komandai ievērojamus zaudējumus. Treškārt, ziņa, kuru Romašins nosūtīja ar Zlatkova palīdzību no sava Zara, sasniedza adresātus arī šeit, "ķirurgu" slēptuvē. Dialoga atbalstītāju, kas bija gatavi uzklausīt parlamentāriešus, nebija daudz, taču viņi bija un nospēlēja savu lomu, kaut arī nedaudz vēlāk.
Bet tad no lifta iznāca Romašina armijas trieciennodaļa, kas bija apbruņota ar drimmeriem, un slazda liktenis tika atrisināts, kā arī visi pārējie Stumbra "sanitāri"-sargi tika neitralizēti.
Triecien"bataljons", kas parādījās pēc tam, kad avangarda grupa atbrīvoja Stumbru no "sanitāriem", notrieca divus desmitus lidojošu krustu un citu tehniku un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Bet drīz vien ieradās galvenie cilvēku spēki.
"Sanitāru" atliekas atkāpās uz Pretstumbra ēku, panikā nometot ieročus. Pēc tam kāds tur sāka ievest kārtību, un panika norima. Pretstumbra aizstāvji paslēpās nesen atjaunotajā ēkā, pievilka savas rezerves, pacēla gaisā jaudīgākas mašīnas, kuras iepriekš nebija redzējis ne Pāvels, ne viņa pavadoņi: četri ģigantiski konusi, kas nosēti ar apaļiem caurumiem un vertikālām spraugām. Konusi izskatījās līdzīgi Zemes robežsardzes dienesta transgalaktiskajiem speiseriem. Iespējams, "hronokirurgu" ietekmē bija Zemes, kas gandrīz neatšķīrās no Romašina un Ždanova Zemes.
Bet, acīmredzot, tieši šajā brīdī savu vārdu pateica tie, kuri nevēlējās karot un bija gatavi uzklausīt pretinieku priekšlikumus. Gatava uzliesmot ar jaunu sparu, kauja nesākās. "Sanitāri" un viņu nezināmie komandieri drūmi noraudzījās uz Romašina armijas izvēršanos, kas piepildīja visu līdzenumu no Stumbra līdz Pretstumbra ēkai.
- Ir pienācis laiks arī mums, - beidzot teica Romašins. - Es domāju, ka esam pelnījuši godu pārstāvēt daudzu Zaru cilvēču apvienoto armiju.
Ivašura un sievietes gatavojās doties uz izeju no "balkona", ko veidoja lejup nobrukusī sienas daļa, bet Pāvels viņus apturēja.